Daudzu gadu gaitā, runājot par dzīves visdažādākajām problēmām, lasot dzeju vai rīkojot garīgas tematikas izstādes – man ir bijusi iespēja tikties ar cilvēkiem mūsu zemē un arī pasaulē... Tās ir atmiņā paliekošas un mūžam neaizmirstamas tikšanās skolās, bērnu namos, klubos, lasītavās, veco ļaužu pansionātos, dažādās nometnēs, baznīcās, saietu vietās un armijas daļās... tie ir bijuši mūsu Dzīves kopējie mirkļi...
Arī
Saule kādu mirkli ir tik
Karsta, ka tikai
Dievs to var paņemt rokās un turēt par
Gaismu, kamēr mēs te, uz
Zemes,
Maizi cepam.
Arī
Maize kādu mirkli ir tik
Karsta, ka to nevar paņemt
Rokās.
Un es zinu –
Maizē ir kaut kas no
Saules. /Livars/
