Livars – Es zinu, ka tās nav tavas vienīgās aktivitātes...
Krišjānis – Es vēl dziedu, rakstu dzeju... un es visu daru ar prieku, galvenais priecāties un tad jau viss būs labi.
Livars – Cik gados tu sāki savas domas pierakstīt?
Vai tu vari ievietot kaut ko no saviem darbiņiem?
Krišjānis – Dzejolis par tiem cilvēkiem, kurus izveda uz Sibīriju...

Atcerēsimies tos ko – aizveda,
Atcerēsimies tos – kas cieta,
Atcerēsimies tos – kas mocījās badā,
Un kad atcerēsimies tos cilvēkus,
Tad paklusēsim uz mirkli,
Un aizdomāsimies par viņiem,
Jo viņi nepiekā nebija vainīgi,
Tikai tāds bija liktenis...

Livars – Krišjāni, kas ir liktenis?..
Krišjānis – Liktenis ir, ka tam... ir jābūt, un neviens nezina, kad tas notiks... bet vienkārši liktenis – ir, ka tam ir jābūt, vai jānotiek...
tā es domāju...
Livars – Vai tas nozīmē, ka tava vieta ir Rudbārži un skatuve?
Krišjānis – Iespējams... bet, varbūt es pēc gadiem aizbraukšu dzīvot citur, varbūt tā būs liktenis lēmis... bet tagad... jā, mana vieta ir šeit un tepat – starp savējiem :)
Livars – Vai tu esi domājis par kādu vietu, kur tu gribētu dzīvot?
Krišjānis – Es vēlētos dzīvot tādā vietā, kur cilvēki vairāk mīlētu dabu un nebūtu tik pesimistiski... Bet vietu es nezinu, kur es gribētu dzīvot...
Livars – Kas ir vajadzīgs, lai cilvēki nepamestu savas dzimtās mājas?
Krišjānis – Man lieks, ka ir vajadzīga lielāka ticība, ka mēs varam pārvarēt krīzi. Un pašiem sākt kaut ko darīt, nevis sēdēt mājās un visu laiku vaimanāt par krīzi... Kaut vai cūkas kopt vai citu darbu, tas nekas, ka nemaksā daudz, bet parasti visi sāk ar to mazāko... bet pēc laika nonāk pie lielākā.