Livars – 1960. gadā Latvijas alpīnisti, izcilā kalnu kāpšanas meistara Egberta Imanta vadībā uzkāpa 6218 metru augstā virsotnē Pamira kalnu grēdā, kur līdz tam neviens cilvēks nebija spēris kāju.
Lai gan virsotnē, saskaņā ar alpīnisma tradīcijām, tika atstāta zīmīte, kur rakstīts, ka tā nosaukta Latvijas vārdā, oficiāli to nosauca par Padomju Latvijas smaili.
Ina Migla – Jā, es arī tajā virsotnē uzkāpu. Un 45 gadus pēc tam, mūsu alpīnisti 2005. gada jūlija vidū devās uz šo pašu kalnu, lai simboliski šo virsotni pārdēvētu – Latvijas vārdā.
Oficiāli tas notika tikai 2009. gadā, pirms Tadžikistānas prezidenta Emomali Rahmona vizītes Latvijā.
Livars – Un tas ir īpaši nozīmīgi tamdēļ, ka visā pasaulē ir tikai dažas valstis, kuru vārdā ir nosauktas šāda augstuma (virs 6000 m) virsotnes.
Zini, mani tas skumdina, ka daudzi cilvēki to ir aizmirsuši vai pat nezina, ka tu – Ina Migla, reiz biji Padomju Savienības visaugstākā kalna virsotnē!... Un tu arī biji PSRS Sporta meistare alpīnismā.
Kur ir tā sāls, lai cilvēks spētu nokļūt līdz virsotnei?
Ina Migla –… es domāju, tas ir gribasspēks… tomēr katram cilvēkam ir arī sava augstuma izturība, augstuma robeža, ko cilvēks var izturēt…
Un tomēr, tas nav tikai no gribas, vai gribasspēka vien atkarīgs…
Es labi panesu augstkalnus, ne katram tas ir dots. Kalnos arī vajag visu laiku kustēties, tu nedrīksti apstāties, apsēsties, tev visu laiku jābūt nepārtrauktā kustībā.