Kristaps – Ir jāciena tas labais, kas ir tev apkārt, kas tev ir dots.
Livars – Kā saskatīt to, kas tev ir dots? Kā atšķirt labo no ļaunā?
Kristaps – Tā ir labā sajūta. Es to jūtu. Redzēt… nezinu, varbūt to nevar redzēt…
Livars – Bet alkohols jau arī rada kādas sajūtas…Dažkārt pat liekas, ka labas…
Kristaps – Tā ir bezrūpība, kādu noteiktu, nopietnu interešu trūkums. Vienaldzība. Mūsdienās daudziem tā ir katastrofāla vienaldzība pret visu – izglītību, to, kas notiek visapkārt, dabu… Un vēl es nesaprotu, kāpēc cilvēki pasaulē karo? Kur ir civilizētās pasaules humānisms?
Livars – Kā tu domā, vai tu sevi jau pazīsti?
Kristaps – Dažreiz liekas, ka esmu sevi iepazinis. Bet dažkārt, kad esmu ar citiem cilvēkiem, es it kā pazaudēju sevi. Nereti pat esmu pārsteigts par savu rīcību. Un tad atkal izjūtu nožēlu.
Livars – Bet tu jau esi ļoti priviliģētā stāvoklī. Tev atliek tikai paskatīties uz savas ģitāras pusi, un tev jau ir vēl viens uzticams sarunu biedrs.
Kristaps – Mana ģitāra un mūzika – tā ir brīvība. Tas ir kaut kas no mana garastāvokļa, pārdomām, atmiņām un sapņiem...


/ 2009. 05./ Livars /