Tuvojās vakars, bet saule joprojām karsti dedzināja. Visi līdzpaņemtie pārtikas un ūdens krājumi bija beigušies. Sajūsmu par zemes plašumiem aizvien vairāk nomainīja uztraukums par to, vai izdosies paspēt atpakaļ. Zemnieks sāka iet ātrāk un ātrāk, neskatoties uz to, ka kājas viņam sāka klausīt aizvien sliktāk. Kad saule jau bija sākusi rietēt, viņš aizelsies nonāca vietā, no kurienes varēja saredzēt galamērķi. Viņš sāka skriet. Viņa mute bija pilnīgi izkaltusi, viņa sirds dauzījās kā āmurs un viņa plaušas šņāca kā kalēja plēšas. "Ja es nepaspēšu, visi par mani smiesies," viņš domāja. Saņēmis pēdējos spēkus, zemnieks traucās pretim mērķim. Viņš paspēja.
Tomēr tūlīt pēc tam viņš nokrita pie zemes un bija pagalam. Draugi viņu apglabāja turpat, un tam bija vajadzīgi vien divi kvadrātmetri...
Tolstojs savu stāstu bija nosaucis: "Cik daudz zemes cilvēkam nepieciešams?"