Sīmanis Jākobsons – Sirds anatomija …

Livars –

Ir cilvēki kas teic, ka ir brīvi,

bet tuvāk skatoties,

tie šķiet knapi dzīvi ...

Tas pareizi ir, jo, lai sveiktu patieso brīvību,

ir jāsaka ardievas neīstai dzīvībai.

/Sīmanis Jākobsons. Sirds. Serde. Veltījums Česteram –

manam sunim, kurš nemelo/

Sirds anatomijas grāmata ... uz vienpadsmit spožām un ilustrētām lapām ...
Septiņpadsmit garāki un īsāki saucieni: noņemiet masku ...

Sīmanis Jākobsons – Savā ziņā ... tā varētu teikt, 
bet pagaidām esmu spējīgs uzrakstīt tikai savas sirds anatomiju ...  
Gribētos kādu dienu izprast dzīvi ...

lai spētu uzrakstīt ko tādu, kas apspēlētu katra cilvēka jūtas,

bet pagaidām ... vēl esmu tikai sevis izpratnes procesā …

Livars – Lasīju un domāju ...

Reiz, mazs būdams, es uzliku masku

un aizmiru noņemt to nost.

Pārdienas vēlāk es uzliku vēl kādu citu, un atstāju abas –

lai ir!

Un tā vilku es vēl maskas ik pāris dienu,

bet nevilku nost itin nevienu.

Tagad es esmu tik maskas vien,

jau sen zudis patiesais es.  /S. J../

Sīmanis Jākobsons –

Bet maskas ... tās gan ir tūkstots un viena!

Un mainīt tās varu, kad tīk!

Ir maska – prieks, kas smejas un mēdās,

ir maska, ko velku, kad citi grimst bēdās,

ir maska, kas liek citiem iet manās pēdās.

Livars – Vai tu Česteru no manis pasveicināji?

Sīmanis Jākobsons –  Vēl ne, viņš nav mājās, 
aizgājis apsekot savu rajonu ...

Livars – Man reiz bija suns, kas prata runāt.

Bet, viņš prata arī klusēt.

Neviens no viņa nebija dzirdējis ne vārda ...

Ir masku tik daudz ka nav pat vairs sejas,

bet ne jau es viens tāds –

ar maskām pilnas avīžu slejas.

Šīs maskas tiek sauktas par sejām –

skaistām un īstām.

Kāpēc gan šī pasaule tāda,

ka maskas kā piemēru pasaulei rāda? /S. J./

Kā mums Tevi noturēt ...

jautājuma zīme aiz daudzpunktes ...?

Sīmanis Jākobsons –  Zini, par to es pats daudz domāju un joprojām nevaru saprast,

ko īsti darīt …

No vienas puses … es redzu daudz lietu, kuras es spētu mainīt,

daudz cilvēku – kuriem vajag tikai parādīt, ka arī viņi ko spēj un,

ka katrs cilvēks var sasniegt ko vēlas, jo tieši tas mani grauž visvairāk,

cilvēki – kas domā, ka sapņu piepildīšana ir tāda izredzēto cilvēku privilēģija.

Livars –

Treju liesmu dedzināts.

Treju upju slīcināts.

Trejdeviņiem zābakiem zemē iemīdīts.

Un lai gan miesa tam lupatās,

prāts viņam spodrs un tīrs,

jo kurinot viņu, jūs kurināt naidu.

Un slīcinot viņu, jūs devāt tam laiku.

Es dzirdu šos vaidus un tāpēc es gaidu,

kad celsies viņš un lauzīs jums garu,

kā jūs viņa miesu,

tad viņš būs tas, kas spriež pār jums tiesu. /S. J./

... kā atrast un nepazaudēt sevi ...

kas un kur ir atskaites punkta etalons, pareizais patiesības mērs?

Vai suņa sirds? ...

Vai, šķietami zaļojoša koka – jau satrunējusī serde ...?

Tu varēji viņam piezvanīt ...

Sīmanis Jākobsons –  Viņš jau ir mājās un es viņu pasveicināju ...

Kad viņu satiksi varēsi ar viņu izrunāties ... man šķiet, jums būs par ko parunāt ...

Livars – Tas gan ... Bet, cik tuvu cilvēks drīkst cilvēkam tuvoties, kad ir pa tuvu un, kad ir pa tālu?

Sīmanis Jākobsons –  Man tāpēc patīk suņi,

viņi visu dzīvi dara tikai to, kas viņiem jādara un netērē laiku paskaidrojot savu rīcību ...

Piliens.

Sitiens.

Sāpes.

Kritiens.

Un tā tik tas virzās pa apli ...

Kapi pildās rindās un stāvos.

Sapnis, vēl nesasniegts, tiek nu apglabāts.

Tik bieži tiek sabradāts tauriņš pats košākais,

un cilvēks – pats drošākais – tiek viegli nobiedēts,

ģēnijs – pats gudrākais – apsmiets un nonievāts.

Bet pajoliņš prastākais – gotāts un slavināts.

… Bet reizēm, man vienkārši gribas no tā visa aizbēgt ...

Dzīvot mežā ... un kāda man daļa gar to,

ka cilvēki neredz tālāk par savu degunu ...

Vai es te palikšu un turpināšu cīnīties, to rādīs tikai laiks ...

Bieži vien es rakstu,

kur dusmīgā tonī par liekuļiem smeju.

Reiz – rakstot kārtējo vārsmu, ar rupjību kaudzi spilgtu un dāsnu –

es sapratu ...

Vislielākais liekulis pasaulē – tas esmu es pats!

Jo slavinu rīcības brīvību, un tikmēr es nopeļu liekuļa rīcību.

Vēl vairāk es liekulis esmu, jo cildinu taisnību,

bet runāju vienīgi melus. /S. J./

Livars – Es nezinu, kā tas nākas,

Bet jūtu,

Dzīve tikai tagad sākas ...

Kādreiz Dievs man vaicās:

Atceries, Es pie tevis Sīmani aizsūtīju ...

Kāds pasaulei guvums no tā? ...

Sīmanis Jākobsons –  Līdz tam vēl tev būs jāpagaida ...

Pats bieži motivēju cilvēkus, kam dzīvē grūti, sakot:

ka sliktā dienā jāgrib vairāk dzīvot. Jāgrib – labās dienas,

bet patiesībā, pašam gribas tādu ilgu dzīvi ...

tieši tad, kad notiek kas pozitīvs, visvairāk man tāda sajūta,

kad kas patīkams tuvojas kulminācijai, tieši tad – es visvairāk aizmirstu,

ka mēdz arī nebūt labi. Bet vislielāko motivāciju dzīvot man dod vēlme –

saprast dzīvi, tas principā ir mans galvenais dzinulis!

Livars – Cik savādi, ka upes straumē var

Debesis redzēt. Un

Naktī var

Mēnesi un

Zvaigznes redzēt ...

Virs upes lidinājās kāda spāre, un arī

Tā savu lidojumu varēja redzēt ...

Es stāvēju upes krastā, un tās

Straumē varēju redzēt arī

Sevi ...

Cik tālu upe aiznesīs manu atspulgu?

Sīmanis Jākobsons – 

Tik daudz ir dzejnieku

kas runā riņķī un apkārt ...

Tie gvelzīs niekus, kad gribēs tos pakārt.

Ja ir tev sāpe, tad ķeries pie lietas,

jo muļķības tavas ir pie vienas vietas.

Sauc lietas vārdos un vārdus sauc skaļi

ja klājas sūdīgi, neteic – „nezaļi”.

Tu vari teikt – „savdabīgs” un vari teikt „traks”.

Galu galā tas ir viens un tas pats!

Ja skats uz dzīvi tev patiess,

Tad stāsti pa īstam, kā skaties!

Ja skats tev tomēr ir meli,

tad atrodi taisnību, pirms tu ko saki.

Rīgā. 13. 03. 2013.

/Turpinājums sekos/