Kad man nebija vēl 16 ... bet jūra - tik līdz ceļiem bija ...


 


Šodien, 14.01.2022. kad ir tāds vējš, ka drēbes plēš,
pie mums uz kādu laiku paciemoties ieradās greznā Alpu Vijolīte!
Ps. Padomju laikos tā bija viena no "vadošajām" ziemas puķītēm.


Dzeja lukturu gaismā - tā bija visromantiskākā, gan dienā, gan nakts tumsā.
Divdesmit viens lukturis ar četriem pantiem katrā. Izstāde, kas pabija daudzos
pilsētas svētkos un citos godos, kāzas ieskaitot!



 Vienīgā no mazajām izstādēm - "Dzeja baznīcas tornī", kas pilnībā saglabājusies un joprojām skatāma. Protams, kad nu esi uzrāpies augstajā Sv. Katrīnas baznīcas tornī - redzēsi arī skaisto Kuldīgu no torņa augstumiem. Ir arī krēsli, lai kādu mirkli elpu atvilktu ...


 Jā, nu ne katram tāds bija - viens no pirmajiem pārnēsājamiem PSRS televizoriem. Elektronika II. Maksāja 165 Rbļ.



                                 KO ES DOMĀJU PAR ZVAIGZNĒM

      Arī
Dienā var
Zvaigznes redzēt,
Ja
Tu pats par
Zvaigzni kādam
Dedzi.
 
#
 
Ceļš uz
Zvaigznēm ved cauri
mūsu vecāku māju
pagalmam.
 
#
 
Debesjums un
Debess mums,
Visums apkārt
Mums.
 
Tu redzi –
Debess galā
Zvaigzne mirdz.
Tur mūsu
Mājas ir.
Tur tālā, zilgā
Debess malā mūsu
Mīļie
Mājās ir.
 
#
 
Debesīs dzīvo
Zvaigznes, rozes un mazi
Jēriņi.
 
#
 
Es neesmu citādāks,
Es esmu tāds kā
Jūs.
Es agri rītos
Dievam pateicos un
Saules starus noskūpstu.
Un vakaros es
Dievam pateicos un tālām
Zvaigznēm savus
Sapņus sūtu.
Es esmu tāds kā
Jūs – par visu
Viņam
Pateicos.
 
#
 
Es nevaru te tāpat vien,
man vajag visu
pierakstīt.
Puķi, putnu,
Zvaigznes un
Tevi – man vajag ar labiem
Vārdiem pierakstīt.
 
#
 
Es mīlu
Zvaigznes, un to
Radītājs mīl
Mani.
 
#
 
Es vaicāju
Kokiem un
Puķēm, un
Bizbizmārītēm es vaicāju – kas ir
Vējš?
 
Un
Mākoņiem
Debesīs augstu es vaicāju – kas ir
Vējš?
 
Un
Jūrai arī es vaicāju.
Un
Zvaigznēm par
Vēju es jautāju.
 
Tad
Vējš nopūta sveces
Liesmu un to kaut kur aiznesa!
 

Puķi,

Koku,

Putnu –
Kaut kur
Debesīs aiznesa.
 
Varbūt
Vējš ir tas,
Kurš mūs visus
Kaut kur aiznesīs!
 
#
 
Es atvēru
Logu un ielaidu visas
Zvaigznes istabā.
Ārā ir tik auksts.
 
#
 
Es tev aizsūtīju sapni par
Zvaigznēm, un tu
Uzmodināji sevi, lai man pateiktu
paldies…!
 
Un cita sapņa man
nav…
 
#
 
Ir tik kluss, ka var dzirdēt, – kā
Debesīs mūsu senči
Zvaigžņu laternām
Sveces lej....
 
#
 
Ja
Dievs tev ir devis spēju redzēt
Debesis,
Tev pieder arī
Zvaigznes
Debesīs.
*
Jau
Saule riet, un
Tevis nekur nav,
Mans Dievs?
 
Saule ir tik tuvu,
vai tu spēsi mani saskatīt
Zvaigznēs!
 
#
 
Jaunībā mēs raugāmies
Debesīs un meklējam
Savu
Zvaigzni, savu
Sapņu pilsētu, kur reiz
Laimīgiem būt!
 
#
 
Kā balti punkti mirdz
Galaktikas
Debesīs.
Cik
Tavās acīs maigs šis
Zvaigžņu atmirdzums.
 
#
 
Kā zvaigznes
Debesīs
Te pāri visam
Rudzi zied.
 
Te mana
Māte tā kā balta
Saule riet.
 
Te
Dievs mums visiem
Mīlestību māca.
 
#
 
Katrā
Ābelītē ir daudz mazu
Ābolīšu. Un katrā
Ābolītī ir daudz mazu
Ābelīšu.
 
Tāpat arī pie
Cilvēkiem un pie
Zvaigznītēm
Debesīs tā ir. 
 
#
 
Kā var nemīlēt
Zvaigznes, ja tik ļoti 
Mīlam savu
Zemi!
 
#
 
Kas tai
Puķei uzziedēt liek, un
Man kas par
Puķi priecāties liek?
 
Kas tās
Zvaigznes pie
Debesīm liek, un
Man kas pēc
Zvaigznēm tiekties liek?
 
#
 
Kristus ir pie manis
mājās.
Skan mūzika, deg
sveces.
Es rakstu par
Mīlestību.
Aiz loga
Visumā steidz
Zvaigznes.
 
Un arī man liekas,
ka mēs stāvam uz
vietas.
 
Tā ir vienmēr, kad esam
laimīgi, kad ir apstājies
Laiks.
 
Pie manis
Mājās ir atnācis
Dievs.
 
#
 
Kad es atveru savas mājas
Durvis – no
Sliekšņa līdz jumta malai es
Varu redzēt
Zvaigznes!
Un mani var redzēt – kā
Es skatos
Zvaigznēs!
 
#
 
Kur tu esi, mana
Līgo nakts un mana
Jāņu diena!
 
Es stāvu lietus
lāsēm un
putnu dziesmām
pielijušā pļavā
pašā vasaras vidū.
 
Stāv
Saule augstu
Debesīs, līst
Lietus un var redzat
Zvaigznes mirdzam.
 
Līgot līgo visa
Debessmala,
Jaunu dienu gaidīdama! 
 
#
 
Kāds mani sauca
Vasarā – par
Ziedu būt.
 
Par
Ugunspuķi
Ugunskurā, tā kā
Liesmai būt.
 
Sadegt te un
Debesīs par
Zvaigzni būt.
 
#
 
Mans uzdevums – par
Sargu
Zvaigznēm būt.
Varbūt pašam reiz par
Zvaigzni kļūt.
 
#
 
Manā
Bērnībā visiem grāpīšiem bija
Apaļi dibeni, un, kad tos cēla nost no
Plīts, viens riņķis vienmēr bija
Piededzis grāpītim klāt.
 
Grāpīša dibens mirdzēja viss vienās
Zvaigznītēs...
 
Man bija ar pagali jāatdauza piedegušais
Riņķis...
 
Un tikai tagad
Pa īstam apzinos, cik jau toreiz
Es biju tuvu visam
Debesjumam.
 
#
 
Man pieder viena
Zvaigzne
Debesīs,
un vēl viena ir
paslēpusies aiz tās,
Vai to arī kāds
redz?
 
Bērnības atmiņas mūs
atkal saista ar to
Valstību,
no kuras mēs esam
nākuši.
 
#
 
Mana
Dzīve un
Tu, un
Zvaigznes un
Sirdsapziņa.
 
Vai mana
Mīlestība ir tik liela,
Lai aizsniegtu
Zvaigznes?
 
#
 
Naktī atveriet
logus un durvis, lai jūs varat
redzēt, kā mēs
Lidojam — starp
Zvaigznēm
Debesīs!
 
Tad apskaujiet savus
mīļos un turiet to par
laimi!
 
#
 
Naktīs
Zvaigznes ar
Zvaigznēm sarunājas.
Un manam zirgam ir
Zvaigzne pierē.
 
#
 
Par
Tevi, par
Tevi man kāds domāt
Liek.
Un arī par to, kā pie
Zvaigznēm lai tuvāk
Tiek!
 
Vai tāpēc
Dievs par sevi un
Tevi domāt liek?
 
#
 
Pār mums nolaidās
Debesis, un mēs kļuvām par
Zvaigznēm – jaunu
Mīlētāju acīs!
 
#
 
Pie
Debesīm zied daudz smaržīgu
Puķu, tikai nezin kāpēc –
Cilvēki tās nosaukuši par
Zvaigznēm?
Es nespēju pēc
Dieva, kur nu vēl pēc
Tavas līdzības būt.
Es būšu tāds, kādu
Dievs mani ir radījis – es
Būšu ne labs, ne slikts – es
Centīšos savam
Radītājam paklausīgs būt.
 
#
 
Pieejot
Zvaigznei par tuvu,
Tu nesadedz,
Tu kļūsti par daļu no
Zvaigznes.
 
#
 
Puķes
Putni un
Zvaigznes dzīvo
Debesīs.
Kad cilvēks
Iemīlēs
Puķes,
putnus un
zvaigznes, arī
viņš dzīvos
debesīs.
 
Tie, kuri mīl, –
Dzīvo
Debesīs.
 
#
 
Redzēt
Zvaigznes
Debesīs un tās mūžam
Neaizsniegt,
Redzēt
Puķes pļavmalās un tās
Nenoplūkt...
 
Vai tā ir
tumsas un
Gaismas
Mijiedarbība?
 
#
 
Skan
Mūzika, tā nāk no
Zvaigznēm, kas tepat, pāri manas
Mājas jumtiem,
Zied!
 
Kā baltas
Dvēselītes
Debesīs kāpj dūmi.
 
Un kaut kas vēl mani
saista pie šīm
mājām.
 
#
 
Saule,
Mēness,
Zvaigznes
Debesīs.
 
Cīrulītis,
Liepa
Debesīs,
Mans ciems un
Aka,
Tēvs un māte
Debesīs.
 
Mēs visi
Esam
debesīs.
 
#
 
Šonakt
Rozes
Debesīs kā
Zvaigznes smaržo,
Un to gaisma tavās
Acīs mirdz.
Tik mirklis vēl, un
Es pats par
Zvaigzni
Rozes ziedā būšu.
 
#
 
Tās zvaigznes pie
Debesīm man
atkal
neļauj
iemigt.
 
#
 
Tur, augstu
Debesīs, starp
Zvaigznēm lido
Putni.
Tu esi pasaulē, lai tā kā
Putns par
Zvaigzni celtos
Debesīs.
 
#
 
Tur, augstu
Debesīs,
Zvaigznes zvana,
un zeme atkal
baltos ziedos zied.
Tai lielā klusumā
es saucu
Tevi…
 
Gods
Dievam
Augstībā!
 
#
 
Tikai
Izredzētajiem ir ļauts
Zvaigznēm pieskarties,
Pārējie
Tās nes
Sirdī.
 
      Nu cik tad var par tām
Zvaigznēm?
      Bet cik tad ilgi
Cilvēks var dzīvot uz
Zemes?
 
#
 
Tik daudz
Zvaigznes
Debesīs, vai tu dzīvo
Debesīs?
 
#
 
Tik daudz
Zvaigznes
Debesīs, un viena mīt manam
Zirgam
Pierē.
Tik daudz
Zvaigznes
Debesīs.
Tur aizauļoja mans
Zirgs ar
Zvaigzni
Pierē!
 
#
 
Tev pieder
Zvaigznes
Debesīs un
Sirdsapziņa
Manī.
 
Tāds eju
Pasaulē – pilns
Cerību, ka
iemantošu
Mūžību.
 
#
 
Tik daudz
Zvaigznes
Debesīs!
 
Vai cilvēki dzīvo tikai uz
Zemes?
 
Vai
Zvaigznes piedzimst uz
Zemes?
 
Vai
Zvaigznes krīt uz
Zemes?
 
#
 
Tā nav komēta – tas ir
Ābols, kas reiz aizkrita
Zemei garām…
Un reiz – tās
Sēkliņas kā mirdzošs
Zvaigžņu lietus tomēr sasniegs
Zemi. 
 
#
 
Tik daudz
Zvaigznes
Debesīs.
Un tālumā var redzēt, kā
Ceļš ved uz
Debesīm.
 
#
 
To puķi, kas smaržo,
nenoplūc, tā
puķe pašlaik ar
zvaigznēm sarunājas.
 
#
 
Tumsā mēs kļūstam redzīgāki –
Dienā mēs redzam tikai vienu
Zvaigzni.
 
#
 
Tie
Putni lido tik zemu un mani
Aizskar ar saviem spārniem.
Viņi neļauj man
Iemigt un sapņot par
Debesīm un
Zvaigznēm.
Putni
Aizskar ar saviem
Spārniem un liek man
Domāt par
Spārniem.
 
#
 
Tie putni atlidos no
Zvaigznēm,
Sastapsies ar mums un pastāstīs par
Zvaigznēm.
 
Tad cels mūs savos
Spārnos un uznesīs
Mūs savās zvaigžņotajās
Putnu
Debesīs.
 
#
 
Tur atkal aizauļoja
Vējš!
Un balti miglas putekļi tālumā kā
Zvaigznes mirdz.
 
Kāda savāda
Zemes smarža mani pie
Debesīm sien.
 
#
 
Te mani
Vējš uz saviem
Spārniem nes, un
Pasaule kā zila
Jūras lāse, ko mirdzošs
Zvaigžņu lietus skauj.
 
Te mūsu
Mājas kā mazas
Pērles viz baltās
Viļņu galotnēs.
 
Te mana māte stāv pie
Akas un raugās, kā pa zilgu
Debess malu aiziet
Tēvs un neatskatās.
 
Kāds mani skauj ar baltiem
Spārniem un tālāk
Nes, kur mirdzošs
Zvaigžņu lietus
Līst.
 
#
 
Tās
Zvaigznes ir pārāk
tālu no mums, lai noticētu,
ka tās ir
Galaktikas.
Es labāk palieku uz zemes
un piespraudīšu skārda
zvaigzni pie cepures un
krūtīm…
 
Un
mani sauks par –
laimīgu esam!
 
#
 
Visapkārt klusums. Tik
Debesīs ar baltām
Krizantēmām rokās
Rudens nāk un tieši man virs galvas uz
Zemes baltas puķes tā kā
Zvaigznes jūrā met.
 
Kāds tavā
Dvēselē tik baltu
Gaismu met...
 
#
 
Vai
Tu esi
Zvaigzne, kas no debesīm
Krīt?
Vai
Tu esi
Pieneņpūka, kas kā sēkla
Zemē krīt?
Vai
Tu esi
Te, un tu būsi
Rīt,
Kad no
Debesīm
Zvaigznes krīt?
 
#
 
Vai tu tici,
ka ir zvaigznes
debesīs
un baltiem
ievu ziediem aizskar
mūs.
 
Vai tu tici,
ka ir zvaigznes
debesīs un
kāds mīlestībā vēro
mūs.
 
#
 
Vakaros, kad nenāk
Miegs,
Kāds pieklauvē un
Ciemos atnāk.
 
Paslepeni paveros pa
Logu,
Tavu brīnumu – visas
Zvaigznes ir pie mana
Loga...
 
#
 
Vai tu redzi –
Tur virs
ozola galotnes
divas mazas
Zvaigznītes;
tās ir tik tuvu,
kā rokās sadevušās.
Tās ir divas
Galaktikas,
kuras atrodas viena no otras
simtiem tūkstošu
Gaismas gadu attālumā.
 
#
 
Visu mūžu mēs
Raugāmies
Zvaigznēs un pētām šo mūsu
Aizceļošanas karti!
 
#
 
Zvaigznes mīl visi.
Un tevi
Kāds mīl.
 
#
 
Zvaigznes mums uzliek
pienākumu mīlēt savu
Zemi.
 
#
 
Zvaigznes no mums aiziet
Tālumā, un
Zemi klāj biezs
Putekļu slānis.
Mēs to saucam par
Tuksnesi, bet
Tajā vēl ir
Daļa no aizgājušās
Zvaigznes.
 
Cilvēki
Aiziet un kaut ko atstāj
Aiz sevis.
Vai arī manas
Pēdas kāds meklēs
Tuksnesī?
 
#
 
Varbūt tās
Zvaigznes
Debesīs ir burti rakstīti
Mūžības grāmatā …  /LivArs/
 
 
 


 Priekšvārda vietā:

Viena no maniem Krustdēliem – Artūra rakstītā atziņa.
Artūrs (39) ir četru bērnu tēvs un stiprs atbalsts arī man.
#
DIEVS TO IR DZIRDĒJIS
/2002.g. 06.21./
Ir pagājis kāds laiks pēc kristībām.
Vasarsvētkos notika arī manas iesvētības.
Ko es esmu sapratis no tā, ko piedzīvoju?
Parasti cilvēki apkopo domas pēc, vai pirms kāda noteikta svarīga notikuma.
Piemēram, ja tu vēlies nopirkt automašīnu, tu taču vispirms uzzināsi kaut ko tuvāk par šo auto. Kāds ir motora tilpums, cik tā patērē uz simts kilometriem, kāda ir aptuvenā cena par automašīnas remontu.
Kristībām un iesvētībām es neesmu gājis apmācību. Mācītājs teica, ka man ir bijusi iespēja pavadīt pietiekami daudz laika Livara (sava krusttēva) tuvumā. Protams, pirms kristībām un iesvētībām mācītājs mani daudz iztaujāja. Un abas reizes es noliku eksāmenu. Mācītājs bija tik lielā sajūsmā par manām zināšanām, ka ieteica pēc tehnikuma beigšanas (ja Dievs dos man viņu nobeigt) studēt teoloģiju. Droši vien tāpēc, ka maz apmeklēju stundas, es nezinu, kas tā teoloģija tāda ir ...
Es sevi uzskatīju par drosmīgu puisi. Gadu atpakaļ biju tik drosmīgs, ka pat iemanījos salauzt sev roku (aizstāvot māsu diskotēkā. (LivArs piezīme) Tas viss ir tīrais nieks, salīdzinājumā ar to, ko es izjutu pie altāra iesvētību brīdī. (Par kristībām es nevaru uzrakstīt, jo atceros tikai to, ka no kristāmā ūdens man palika slapjš krekls ...)
Mācītājs uzrunāja mani.
Stāstīja par ticību, par pienākumiem, apsolījumu ...
Viņš cieši skatījās man acīs. Visi vēroja notiekošo ar prieku un mīlestību, redzot, ka atkal kāds ir nonācis uz ceļa, kurš ved tuvāk Dievam. Es lūdzu Dievu, par visiem cilvēkiem un arī tuviniekiem, kas atradās līdzās baznīcā.
No mācītāja runas mani pārņēma tāda kā bijība. Man ne uz mirkli, neienāca prātā apšaubīt dzirdēto, bet tikai pieņemt. Notikuma kulminācija bija mācītāja jautājums.
"Jā": Es atbildēju uz jautājumu. Un mācītājs teica: „Dievs to ir dzirdējis.”
Šie vārdi man paliks atmiņā uz visu manu mūžu.
"Dievs to ir dzirdējis."
Apsolījums pret apsolījumu.
Kāda sīva cīņa starp iespēju un sodu.
Dieva svētība, Svētā Gara apsolījums, sargāt mani mūžīgi un protams - ķīlā liktais: „Jā”.
/Artūrs, 2002.g./


 /Par pagājušo, esošo un iespējamo/

Vairumam tas nekad nebūs saprotams, cik liels bija ieguldītais darbs, laiks un līdzekļi, lai izveidotu un uzturētu ceļojošo foto izstādi „Latvijas dievnami krāsu fotogrāfijās”, centrālā izstāde sastāvēja no 1200 ierāmētiem attēliem, A4 formāta rāmjos, vēl bija 4 Novadu izstādes un „Koka baznīcas Latvijā”. Lielā izstāde tika eksponēta 15 lielākajās pilsētās (citur nebija tik lielas telpas). Līdztekus tika demonstrētas vairākas manas „Grafiskās dzejas izstādes”. Visas šīs bezmaksas izstādes tika demonstrētas un mainītas 5 gadu garumā, vai visās mūsu valsts pilsētās, ciemos, arī radošās tikšanās bija bez maksas, ar atsevišķiem izņēmumiem, kad pašvaldības sedza ceļa izdevumus. Neviens no cilvēkiem, par milzu ieguldīto darbu nesaņēma atlīdzību. Praktiski mēs bijām 3-4 entuziasti, kuri veica šo gigantisko Darbu. Arī manis sarakstītās grāmatas, dažādi prospekti, miniatūras bija labvēļu sponsorēti pasākumi un tie tika izplatīti bez maksas.
Šodien iesākto cenšos turpināt - jūsu labajiem nodomiem mana profila Facebook jums ir pieejami un izmantojami (lejupielādējami) 127 albumi ar 15039 visdažādākā veida publikācijām. Manā Emuārā jūsu rīcībā ir 237 albumi ar neskaitāmām publikācijām (fotogrāfijām, tekstiem) to visu izmantojot, nekomerciālos nolūkos, lūdzu tikai norādīt atsauci uz autoru. Visas savas publikācijas sociālajos tīklos ievietoju ar pamatmērķi – darīt labāku mūsu Dzīvi, neparastāku mūsu ikdienu, bagātināt mūsu savstarpējās attiecības. Cik būs spēks un veselība, centīšos to darīt arī turpmāk, neatkarīgi no jūs patīk, vai nepatīk. Facebook un Emuārs ir mana pēdējā, iespējamā labdarība un misija. Jā, un būtu bijis bezgala nožēlojami, ja pēc katras tikšanās, publikācijas, izstādes, vai citas labdarības akcija, es būtu gājis klāt un vaicājis: Kā Jums patika? Sakiet – man ļoti patika, vai arī – nepatika …
/LivArs, 30.12.2021./


 

Tavs ceļš

Ceļš uz Templi ... Tas nav tikai Tavs ceļš, tas ir daudzu gājēju kopums. Daudzu ceļu kopums. Daudzu notikumu, vietu un lietu kopums. Tas ir ceļs pie Mātes. Ceļš uz mājām. Ceļš pasaulē. ceļā tu sastopi prieku un bēdas. Tu atrod un pazaudē Draugus... Tu redzi pamestas mājas un pamestus sapņus. Tu gribi iet, un tu negribi vairs ne soli spert ... Tu stāvi krustcelēs un atkal uzod jautājumu - pa kuru ceļu man toties tālāk?...

Kas ir Tavs Ceļš? Kāds ir tavs ceļš? Ko darīt un - ko nedarīt ... Atbildēt? Klusēt? Kliegt, raudāt? Rakstīt, nerakstīt ... Tu ej šo ceļu ... un nenojaut, kas tevi sagaida aiz kāpuma, aiz pagrieziena, tu ej un nezina, kur ceļš var aprauties ... Tu vienkārši ej, jo ceļš ir ļaužu pilns ... gar ceļu aug ābeles ... un pie kādas ir paslēpusies čūska ... Tu ej un neskaties atpakaļ, it kā ... Tu iestāsti sev, ka Tevī nav baiļu, ka tevī ir tikai prieks! Tevi sauc Tavs sapnis /īstais, mānīgais, kārdinājums/ ... Tu nometies uz ceļa ceļos un mēģini iet rāpus, tu mēģini piecelties ... Tu redzi Templi ... bet, tā ir nesasniedzamā Apvāršņa līnija... Tas ir vēl tikai Apvārsnis ... Tu mēģini to atcerēties, Tu mēģini to pierakstīt, tu ceri, ka kādam tas ir vajadzīgs, ka tas būs kādam nepieciešami, ka tu dzirdēsi aplausus ceļa malā, ka cilvēki aplaudēs Tev, tu maldies, domādams, ka esi kādam ceļa vējš, ka esi ceļš ... un tad Tu redzi, ka visi iet uz vienu un to pašu Templi ... Tu dzirdi sakām - tāda ir Dzīve! Kāda?... Tu neesi uzzinājis neko ... uz palodzes guļ kaķis ... Viņam arī ir savs ceļš noejams, viņš raugās tevī un grib kaut ko pasacīt ... Vai - Tu mīli mani?... Tad, kāds uzzīmē Tevi! Tu esi pavasaris, Tu esi plaukstošs zars, Tu esi taurenītis, Tu esi putns virs ceļa ... Ceļa, kas ved uz Templi - visa Tava Mūža garumā... /LivArs, 2021.10.20./

 



                                             



 Vai dzērves tumsā redzēja mani, ka es tur stāvu, cepuri noņēmis, un klusītiņām teicu - uz tikšanos!...Viņas cita citai, vai arī man, kaut ko sauca ...Balsis attālinājās, līdz izzuda pavisam ...


 


 Šodien, pirms 4 gadiem!


 Nu arī šis lidojums Nr. 47 (gadi) ir beidzies!