Livars –
Ir cilvēki kas teic, ka ir brīvi,
bet tuvāk skatoties,
tie šķiet knapi dzīvi ...
Tas pareizi ir, jo, lai sveiktu patieso
brīvību,
ir jāsaka ardievas neīstai dzīvībai.
/Sīmanis
Jākobsons. Sirds. Serde. Veltījums Česteram –
manam
sunim, kurš nemelo/
Sirds
anatomijas grāmata ... uz vienpadsmit spožām un ilustrētām lapām
...
Septiņpadsmit garāki un īsāki saucieni: noņemiet masku ...
Septiņpadsmit garāki un īsāki saucieni: noņemiet masku ...
Sīmanis Jākobsons – Savā ziņā ...
tā varētu teikt,
bet pagaidām esmu spējīgs uzrakstīt tikai savas sirds anatomiju ...
Gribētos kādu dienu izprast dzīvi ...
bet pagaidām esmu spējīgs uzrakstīt tikai savas sirds anatomiju ...
Gribētos kādu dienu izprast dzīvi ...
lai
spētu uzrakstīt ko tādu, kas apspēlētu katra cilvēka jūtas,
bet
pagaidām ... vēl esmu tikai sevis izpratnes procesā …
Livars – Lasīju un
domāju ...
Reiz, mazs būdams, es uzliku masku
un aizmiru noņemt to nost.
Pārdienas vēlāk es uzliku vēl kādu citu,
un atstāju abas –
lai ir!
Un tā vilku es vēl maskas ik pāris
dienu,
bet nevilku nost itin nevienu.
Tagad es esmu tik maskas vien,
jau sen zudis patiesais es. /S. J../
Sīmanis Jākobsons –
Bet maskas ... tās gan ir tūkstots un
viena!
Un mainīt tās varu, kad tīk!
Ir maska – prieks, kas smejas un mēdās,
ir maska, ko velku, kad citi grimst
bēdās,
ir maska, kas liek citiem iet manās
pēdās.
Livars – Vai tu Česteru
no manis pasveicināji?
Sīmanis Jākobsons – Vēl ne, viņš nav mājās,
aizgājis apsekot savu rajonu ...
aizgājis apsekot savu rajonu ...
Livars – Man reiz bija
suns, kas prata runāt.
Bet,
viņš prata arī klusēt.
Neviens
no viņa nebija dzirdējis ne vārda ...
Ir masku tik daudz ka nav pat vairs
sejas,
bet ne jau es viens tāds –
ar maskām pilnas avīžu slejas.
Šīs maskas tiek sauktas par sejām –
skaistām un īstām.
Kāpēc gan šī pasaule tāda,
ka maskas kā piemēru pasaulei rāda? /S.
J./
Kā
mums Tevi noturēt ...
jautājuma
zīme aiz daudzpunktes ...?
Sīmanis Jākobsons – Zini, par to es pats daudz domāju un joprojām
nevaru saprast,
ko
īsti darīt …
No
vienas puses … es redzu daudz lietu, kuras es spētu mainīt,
daudz
cilvēku – kuriem vajag tikai parādīt, ka arī viņi ko spēj un,
ka
katrs cilvēks var sasniegt ko vēlas, jo tieši tas mani grauž visvairāk,
cilvēki
– kas domā, ka sapņu piepildīšana ir tāda izredzēto cilvēku privilēģija.
Livars –
Treju liesmu dedzināts.
Treju upju slīcināts.
Trejdeviņiem zābakiem zemē iemīdīts.
Un lai gan miesa tam lupatās,
prāts viņam spodrs un tīrs,
jo kurinot viņu, jūs kurināt naidu.
Un slīcinot viņu, jūs devāt tam laiku.
Es dzirdu šos vaidus un tāpēc es gaidu,
kad celsies viņš un lauzīs jums garu,
kā jūs viņa miesu,
tad viņš būs tas, kas spriež pār jums
tiesu. /S. J./
...
kā atrast un nepazaudēt sevi ...
kas
un kur ir atskaites punkta etalons, pareizais patiesības mērs?
Vai
suņa sirds? ...
Vai,
šķietami zaļojoša koka – jau satrunējusī serde ...?
Tu
varēji viņam piezvanīt ...
Sīmanis Jākobsons – Viņš jau ir mājās un es viņu pasveicināju ...
Kad
viņu satiksi varēsi ar viņu izrunāties ... man šķiet, jums būs par ko parunāt
...
Livars – Tas gan ...
Bet, cik tuvu cilvēks drīkst cilvēkam tuvoties, kad ir pa tuvu un, kad ir pa tālu?
Sīmanis Jākobsons – Man tāpēc patīk suņi,
viņi
visu dzīvi dara tikai to, kas viņiem jādara un netērē laiku paskaidrojot savu
rīcību ...
Piliens.
Sitiens.
Sāpes.
Kritiens.
Un tā tik tas virzās pa apli ...
Kapi pildās rindās un stāvos.
Sapnis, vēl nesasniegts, tiek nu
apglabāts.
Tik bieži tiek sabradāts tauriņš pats
košākais,
un cilvēks – pats drošākais – tiek
viegli nobiedēts,
ģēnijs – pats gudrākais – apsmiets un
nonievāts.
Bet pajoliņš prastākais – gotāts un
slavināts.
…
Bet reizēm, man vienkārši gribas no tā visa aizbēgt ...
Dzīvot
mežā ... un kāda man daļa gar to,
ka
cilvēki neredz tālāk par savu degunu ...
Vai
es te palikšu un turpināšu cīnīties, to rādīs tikai laiks ...
Bieži vien es rakstu,
kur dusmīgā tonī par liekuļiem smeju.
Reiz – rakstot kārtējo vārsmu, ar
rupjību kaudzi spilgtu un dāsnu –
es sapratu ...
Vislielākais liekulis pasaulē – tas esmu
es pats!
Jo slavinu rīcības brīvību, un tikmēr es
nopeļu liekuļa rīcību.
Vēl vairāk es liekulis esmu, jo cildinu
taisnību,
bet runāju vienīgi melus. /S. J./
Livars – Es nezinu, kā
tas nākas,
Bet
jūtu,
Dzīve
tikai tagad sākas ...
Kādreiz
Dievs man vaicās:
Atceries,
Es pie tevis Sīmani aizsūtīju ...
Kāds
pasaulei guvums no tā? ...
Sīmanis Jākobsons – Līdz tam vēl tev būs jāpagaida ...
Pats
bieži motivēju cilvēkus, kam dzīvē grūti, sakot:
ka
sliktā dienā jāgrib vairāk dzīvot. Jāgrib – labās dienas,
bet
patiesībā, pašam gribas tādu ilgu dzīvi ...
tieši
tad, kad notiek kas pozitīvs, visvairāk man tāda sajūta,
kad
kas patīkams tuvojas kulminācijai, tieši tad – es visvairāk aizmirstu,
ka
mēdz arī nebūt labi. Bet vislielāko motivāciju dzīvot man dod vēlme –
saprast
dzīvi, tas principā ir mans galvenais dzinulis!
Livars – Cik savādi, ka
upes straumē var
Debesis
redzēt. Un
Naktī
var
Mēnesi
un
Zvaigznes
redzēt ...
Virs
upes lidinājās kāda spāre, un arī
Tā
savu lidojumu varēja redzēt ...
Es
stāvēju upes krastā, un tās
Straumē
varēju redzēt arī
Sevi
...
Cik
tālu upe aiznesīs manu atspulgu?
Sīmanis Jākobsons –
Tik daudz ir dzejnieku
kas runā riņķī un apkārt ...
Tie gvelzīs niekus, kad gribēs tos
pakārt.
Ja ir tev sāpe, tad ķeries pie lietas,
jo muļķības tavas ir pie vienas vietas.
Sauc lietas vārdos un vārdus sauc skaļi
ja klājas sūdīgi, neteic – „nezaļi”.
Tu vari teikt – „savdabīgs” un vari
teikt „traks”.
Galu galā tas ir viens un tas pats!
Ja skats uz dzīvi tev patiess,
Tad stāsti pa īstam, kā skaties!
Ja skats tev tomēr ir meli,
tad atrodi taisnību, pirms tu ko saki.
Rīgā.
13. 03. 2013.
/Turpinājums
sekos/
8 komentāri:
Čester, tev ir kolosāls draugs! Bet tu jau pats to zini.
Kas ir atradis labu Draugu - tas ir atradis lielu mantu ...
Atzīstiet patiesību un patiesība darīs jūs brīvus ...
Kas ir - patiesība?
... un noklusēta patiesība - kā spēles elements?
Gribētos vairāk satikt cilvēkus,kas "vispār" domā.Ir par maz.Es cenšos uz to mudunāt,bet redzu tukšu,neizprotošu skatienu.
Būs stipras ģimenes - būs stipra valsts!
Šodien - cilvēks nav pirmajā vietā ...
Izrādās, ka intelekts, garīgums, izglītība, diemžēl, nav noteicošais faktors cilvēka labklājībai, izaugsmei, patriotismam ...
Gribēju un atradu spēcīgus tekstus!
Lai laba diena, ko ar darbiem piepildīt!
Visu cieņu!
Ierakstīt komentāru