Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
49. turpinājums
* * *
Vēlreiz Izpildkomiteju apmeklēju dīvainas
delegācijas sastāvā.
Mangaļsalas gatve (tagad prospekts), bija ar
kaļķakmeņu segumu. Mašīnām braucot pacēlās milzīgi putekļu mākoņi. Tā kā
valdošie vēji ir no jūras puses, tad mūsu māja ietinās nepārtrauktā putekļu
mākonī. Logus nemaz nevarēja turēt vaļā. Retas bija tās dienas, kad par mums
apžēlojās dienvidvējš. Savācu iedzīvotāju parakstus un sūtīju sūdzību vēstules
uz rajona un pilsētas Izpildkomitejām, zvejnieku kolhozu „9 maijs”, un saņēmu
kārtējās atrakstīšanās vēstules. Tomēr, drusku jau tas līdzēja, jo vēlāk
asfaltu tomēr uzklāja. Kādēļ to neuzklāja vienlaicīgi ar Vecāķu prospektā klāto
asfaltu, skaidroja Juronkulis. Veidojot mūsu ielu, trasē esošās priedes tika
nozāģētas, bet celmi palikuši. Ceļu inženieri teikuši, ka cieto segumu uzklās
pēc dažiem gadiem, kad celmi būs sapuvuši, jo klājot tagad, celmu vietās
izveidosies bedres.
Blakus rakstnieka Sēļa mājai dzīvoja pensionēts, kādreizējais
grāmatu izdevējs. Viņam bija daudz brīvā
laika un daudz enerģijas. Kādos vecos projektos atradis, ka Vecāķu stacija nav
uzcelta plānotajā vietā. Tagad tā atrodas Vecāķu ziemeļu nomalē, bet to vajadzēja
uzcelt centrālajā daļā. Arī Vecdaugavas stacijai jāatrodoties tuvāk pie
Vecāķiem. Šīs lietas mani nemaz neinteresēja, jo Vecāķu staciju nekad
nepārcels, bet Vecdaugava vienmēr mums būs neizdevīga. Mūsu pensionārs ar savu
runas māku pierunāja mani un vēl vienu vīru iekļauties šīs problēmas
risināšanas komisijā. Viņš uzrakstīja garu, pamatotu rakstu un trijatā devāmies
uz Izpildkomiteju. Pie priekšnieka apmeklētāju rinda, bet mūs pieteica kā
Vecāķu iedzīvotāju delegāciju. Delegācijas jāpieņem bez rindas, delegācijas
vadītājs mums skaidroja. Un tā arī bija, mūs nekavējoties pieņēma. Liekas, tas
bija Pakalns, kas ar mums runāja. Vadītājs viņam izskaidro šausmīgo situāciju,
bet mēs abi tikai stāvam, klusējam un atbilstošos brīžos mājam ar galvu. Abas
stacijas stāv vēl šodien tajās pat vietās, tikai salīdzinot ar to gadu izskatu
tās izskatās kā sakrunkojušās večiņas.
* * *
Paps izcīnīja sev pensiju. Tā kā viņš bija darbojies
kreisās kustībās, tad draugi ieteica pieprasīt personālo pensiju. Tikai,
lieciniekus, kuri apstiprinātu viņa darbību, nevarēja sadabūt. Tie vairs nebija
dzīvo vidū, jo nebija sagaidījuši pat 1940. gadu. Gala rezultātā viņš saņēma
vietējās nozīmes personālo pensiju 30 rubļu apmērā. Bez 30 rubļiem viņš šad tad
varēja dabūt ceļa zīmi uz kādu sanatoriju, lai paārstētos, bet tikai tad, ja
augsto rangu pensionāri atteicās no sanatorijas, tās vietā saņemot ceļa zīmes
vērtību naudā. Cik atceros, tad divas reizes viņš izmantoja šīs iespējas. Vienu
reizi Jūrmalā un otru reizi Siguldā.
Tā kā papam staigāšana bija visai grūta, tad viņš
izdomāja, ka mums pašiem jāuzceļ pirtiņa. Domāts – darīts! 1955. gadā uzlējām
pamatus. ( 2007. gadā tos pastiprinājām, jo pamati izskatījās pārāk vāji, lai
uzslietu virsū vēl otro stāvu, tādēļ ik pa posmam atrakām un apakšā iestampājām
javu.) No vecajiem dēļiem iztaisījām veidnes un to starpu piepildījām ar skaidu
betonu. Izmantojām zāģu skaidas, kaļķus, akmeņogles un nedaudz cementu. No
kādas nojauktas barakas piemērojām logus. Griestu pārsegumam brusas mums bija
no pirmskara laikiem. Griestu apšūšanai izmantojām baraku plākšņu spundētos
dēlīšus. Jumta segumam materiāls pietrūka. Sanaglojām kopā plānos dēlīšus un ar
tiem pārklājām jumtu. Klājot virsū ruberoīdu, jumts no mūsu svara stipri
ieliecās. Pirtiņas būvē palīgā nāca arī Arvīds Liberts. Pirti bijām domājuši
tikai sev. Bet pamazām uzradās pērties griboši kaimiņi un sestdienās izveidojās
īsta pirts diena.
Kaut gan enciklopēdijā ierakstīts, ka Vecāķi no 1949.
gada ir Rīgas sastāvdaļa, tomēr vēl vismaz līdz 1956. gadam vajadzēja maksāt
lauksaimniecības produktu nodevas. Šajā gadā vajadzēja nodot 100 litrus pienu
un 30 kg gaļu. Interesants bija nododamā piena sadalījums pa mēnešiem. Jūnijā
vajadzēja nodot 18 litrus, bet novembrī un janvārī 2 litrus.
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
2 komentāri:
Aizvien interesanti lasīt, kā agrāk cilvēki dzīvoja, vilkt paralēles ar šodienu; brīnīties par to, ko šodien grūti iedomāties.
Arī šodiena reiz būs pagātne ... tāla, sena - tik nesaprotama ...
kā viņi spēja tā dzīvot? ...
varbūt, varbūt ...
Ierakstīt komentāru