Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/

* * *
49. turpinājums

* * *

   Vēlreiz Izpildkomiteju apmeklēju dīvainas delegācijas sastāvā.

Mangaļsalas gatve (tagad prospekts), bija ar kaļķakmeņu segumu. Mašīnām braucot pacēlās milzīgi putekļu mākoņi. Tā kā valdošie vēji ir no jūras puses, tad mūsu māja ietinās nepārtrauktā putekļu mākonī. Logus nemaz nevarēja turēt vaļā. Retas bija tās dienas, kad par mums apžēlojās dienvidvējš. Savācu iedzīvotāju parakstus un sūtīju sūdzību vēstules uz rajona un pilsētas Izpildkomitejām, zvejnieku kolhozu „9 maijs”, un saņēmu kārtējās atrakstīšanās vēstules. Tomēr, drusku jau tas līdzēja, jo vēlāk asfaltu tomēr uzklāja. Kādēļ to neuzklāja vienlaicīgi ar Vecāķu prospektā klāto asfaltu, skaidroja Juronkulis. Veidojot mūsu ielu, trasē esošās priedes tika nozāģētas, bet celmi palikuši. Ceļu inženieri teikuši, ka cieto segumu uzklās pēc dažiem gadiem, kad celmi būs sapuvuši, jo klājot tagad, celmu vietās izveidosies bedres. 
Blakus rakstnieka Sēļa mājai dzīvoja pensionēts, kādreizējais grāmatu izdevējs.  Viņam bija daudz brīvā laika un daudz enerģijas. Kādos vecos projektos atradis, ka Vecāķu stacija nav uzcelta plānotajā vietā. Tagad tā atrodas Vecāķu ziemeļu nomalē, bet to vajadzēja uzcelt centrālajā daļā. Arī Vecdaugavas stacijai jāatrodoties tuvāk pie Vecāķiem. Šīs lietas mani nemaz neinteresēja, jo Vecāķu staciju nekad nepārcels, bet Vecdaugava vienmēr mums būs neizdevīga. Mūsu pensionārs ar savu runas māku pierunāja mani un vēl vienu vīru iekļauties šīs problēmas risināšanas komisijā. Viņš uzrakstīja garu, pamatotu rakstu un trijatā devāmies uz Izpildkomiteju. Pie priekšnieka apmeklētāju rinda, bet mūs pieteica kā Vecāķu iedzīvotāju delegāciju. Delegācijas jāpieņem bez rindas, delegācijas vadītājs mums skaidroja. Un tā arī bija, mūs nekavējoties pieņēma. Liekas, tas bija Pakalns, kas ar mums runāja. Vadītājs viņam izskaidro šausmīgo situāciju, bet mēs abi tikai stāvam, klusējam un atbilstošos brīžos mājam ar galvu. Abas stacijas stāv vēl šodien tajās pat vietās, tikai salīdzinot ar to gadu izskatu tās izskatās kā sakrunkojušās večiņas.

* * *
Paps izcīnīja sev pensiju. Tā kā viņš bija darbojies kreisās kustībās, tad draugi ieteica pieprasīt personālo pensiju. Tikai, lieciniekus, kuri apstiprinātu viņa darbību, nevarēja sadabūt. Tie vairs nebija dzīvo vidū, jo nebija sagaidījuši pat 1940. gadu. Gala rezultātā viņš saņēma vietējās nozīmes personālo pensiju 30 rubļu apmērā. Bez 30 rubļiem viņš šad tad varēja dabūt ceļa zīmi uz kādu sanatoriju, lai paārstētos, bet tikai tad, ja augsto rangu pensionāri atteicās no sanatorijas, tās vietā saņemot ceļa zīmes vērtību naudā. Cik atceros, tad divas reizes viņš izmantoja šīs iespējas. Vienu reizi Jūrmalā un otru reizi Siguldā.
Tā kā papam staigāšana bija visai grūta, tad viņš izdomāja, ka mums pašiem jāuzceļ pirtiņa. Domāts – darīts! 1955. gadā uzlējām pamatus. ( 2007. gadā tos pastiprinājām, jo pamati izskatījās pārāk vāji, lai uzslietu virsū vēl otro stāvu, tādēļ ik pa posmam atrakām un apakšā iestampājām javu.) No vecajiem dēļiem iztaisījām veidnes un to starpu piepildījām ar skaidu betonu. Izmantojām zāģu skaidas, kaļķus, akmeņogles un nedaudz cementu. No kādas nojauktas barakas piemērojām logus. Griestu pārsegumam brusas mums bija no pirmskara laikiem. Griestu apšūšanai izmantojām baraku plākšņu spundētos dēlīšus. Jumta segumam materiāls pietrūka. Sanaglojām kopā plānos dēlīšus un ar tiem pārklājām jumtu. Klājot virsū ruberoīdu, jumts no mūsu svara stipri ieliecās. Pirtiņas būvē palīgā nāca arī Arvīds Liberts. Pirti bijām domājuši tikai sev. Bet pamazām uzradās pērties griboši kaimiņi un sestdienās izveidojās īsta pirts diena.
Kaut gan enciklopēdijā ierakstīts, ka Vecāķi no 1949. gada ir Rīgas sastāvdaļa, tomēr vēl vismaz līdz 1956. gadam vajadzēja maksāt lauksaimniecības produktu nodevas. Šajā gadā vajadzēja nodot 100 litrus pienu un 30 kg gaļu. Interesants bija nododamā piena sadalījums pa mēnešiem. Jūnijā vajadzēja nodot 18 litrus, bet novembrī un janvārī 2 litrus.




Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/


/Turpinājums sekos/

2 komentāri:

Valters teica...

Aizvien interesanti lasīt, kā agrāk cilvēki dzīvoja, vilkt paralēles ar šodienu; brīnīties par to, ko šodien grūti iedomāties.

Livars teica...

Arī šodiena reiz būs pagātne ... tāla, sena - tik nesaprotama ...
kā viņi spēja tā dzīvot? ...
varbūt, varbūt ...