Šodien biju iegājis... kādā apjomīgā, dažādām precēm pieblīvētā, lielā veikalā. ... staigāju turp un šurp, skatīju to un atkal - šo ... gatavs biju nopirkt ko, vai arī: i-ti-n-ne-ko ... Ko? Ne - ko! Tad dzirdēju... kādu balsi ... sen mani neviens tā nebija uzrunājis ... Maigi, iecietīgi, līdzjūtīgi, patiesi, ieinteresēti ... latviski! Skaidri un saprotami, nepārprotami, godīgi, aizkustinoši: Kā Tev iet?

Tas bija pārsteigums ... kādu tas interesēja ... Kā Tev iet?

Es aizvēru acis ... un, ne mirkli nevilcinādamies, ne mirkli nešaubīdamies un pats noticēdams tam, ko teicu: O! Man iet labi! Man iet labi!

Es atvēru acis ... un biju gatavs vaicātāju arī apskaut ... turpat, starp krāsu, pannu, grābekļu un puķu plauktiem ... Man iet ... Tikai ... tuvumā neredzēju ne - vie - nu pašu ... kas alktu manu, kaut tikai - roku pieskārienu ...

Tikai, nevienam vairs nevajadzīgas - sniega lāpstas, zāles pļāvēji un krāsu spaiņi ...

 - Kā Tev iet? 

- Man, man iet labi! 

Kaut ko tādu, līdz šim ... nekad nebiju piedzīvojis ...

Augstu, pie pašiem griestiem, sidraba būrī tupēja skaists papagailis ...

viņš skatījās uz mani, nu jau raudzījās man acīs un vēlreiz vaicāja: 
Kā Tev iet?

Ak, debess augstā, es iesaucos - paldies Dievam, man iet labi! 
Man iet labi!

Es biju tik pārsteigts, tik iepriecināts, ka aizmirsu pavaicāt:

 - Un Tev, kā ir ar Tevi?

/Livars/ /22. 03. 2011./