Ritvars Zariņš un Rihards Zariņš: – Ir uz ko paļauties!

Ritvars Zariņš – Sveiks, Livar!

Rihards Zariņš – Sveiks, Livar!

Livars – Ha... abi sakāt: „Sveiks!” Katrs savas drāts vai skaipa galā, bet abi vienlaicīgi sarunā ar mani – par tevi, jums un mums visiem ...

Kā tas ir būt jaunākam ... vai vecākam par 3 minūtēm?

Rihards Zariņš – Man, piemēram, nekad nav traucējis tas, ka mans brālis ir vecāks par 3 minūtēm ...

Vismaz ir uz ko paļauties grūtā brīdī.

Nebūtu jau slikti, ja es būtu vecākais ... Jaunākajam brālim vienmēr dzīve ir kā sacensības, jo vienmēr gribas līdzināties vecākajam brālim. 

Ritvars Zariņš – Man ir tāda sajūta, ka būt vecākam par noteiktu laika sprīdi – tas dod lielāku atbildības sajūtu. Man ir jārūpējas par savu brāli un mazāko māsu. Ja man ir jaunāks brālis un māsa, mana attieksme mainās, kad runājam par manu ģimeni. Es cenšos palīdzēt savam brālim visdažādākajās situācijās. Tas, ka esmu dzimis 3 minūtes agrāk, manī īpaši neko nemaina, jo cenšos ar brāli visā dalīties. Un tādēļ, ka mēs visā dalāmies, mums ir izveidojušās labas attiecības.

Livars – Vairāk nekā divdesmit gadus jūs esat viens otra tuvumā.

Kā tas ir – tik tuvu būt?

Rihards Zariņš – Tas ir kā pasakā, jo katra diena ir jauns piedzīvojums. Tas ir tā mazliet dīvaini, bet, ja blakus ir brālis, tad nav par ko uztraukties.

Ritvars Zariņš – Man ir tā, ka vienmēr ir brālis, kas palīdzēs grūtās situācijās. Tas ir diezgan jautri, jo daudzi cilvēki mūs neatšķir, kurš ir kurš ... Visu šo gadu laikā mēs esam tikai pāris reizes ... tā kārtīgi sastrīdējušies. Tas ir ļoti patīkami, ka tev nevajag skatīties spogulī, paskatos uz brāli un redzu... sevi. Kopā esam daudz ko piedzīvojuši un tikuši pāri visdažādākajām grūtībām.

Livars – Kad tu tā pa īstam apzinājies, ka jūs ar brāli esat

daudz tuvāki, ka esat arī viens otram līdzīgi, ka blakus ir savs rotaļu biedrs, savs čoms un, ja vajag, arī aizstāvis, sargs, tuvējais un redzamais sargeņģelis? 

Rihards Zariņš – Varētu teikt, ka tas bija tad, kad man bija kādi 14 gadi. Brāli vienmēr esmu uzskatījis par savu sargeņģeli, jo viņš mani vienmēr ir aizstāvējis jebkurā situācijā. Bērnībā mēs bijām kā viens cilvēks: "Viens par visiem un visi par vienu."

Ritvars Zariņš – To es apzinājos, kad man pirmo reizi sanāca nepatikšanas un mans brālis ar manu labāko draugu palīdzēja no tām izkļūt. Arī manam labākajam draugam ir liela nozīme manā dzīvē, jo viņi ar manu brāli ir tie cilvēki, kuriem var uzticēties. Viņi abi ir mani sargeņģeļi, kas mani pieskata.

Livars – (Man lasītājiem jāsaka, ka Rihards neredz Ritvara atbildes un 
Ritvars – Riharda ... )

Kas ir laime?  

Rihards Zariņš – Pēc manām domām laime ir kā rožu dārzs, kas nekad nenovīst ...

Ritvars Zariņš – Laime ir, ja tu esi izdarījis kaut ko labu un pats par to priecājies un lepojies. Laime ir tikai tāds jēdziens ... Laimi var saprast...

kā prieku, sasniegumus dzīvē un daudzas citas lietas.

Tā nekad nebūs pilnīga, jo vienmēr kaut kas līdz pilnai laimei pietrūks ... kāds mazs, niecīgs sīkums ... Un šī mazā sīkumiņa dēļ visa tava laime var sabrukt vienā mirklī. Laime ir prieks, bēdas ...

Livars – Kāds ir bijis tavs skolas laiks kopš pašas pirmās, mazās skoliņas līdz šodienai un... lielo sapņu skolai, ja tāda kur pastāv...!?

Rihards Zariņš – Man skolā bija ļoti jautri, jo vienmēr centos kašķēties ar visām skolotājam pēc kārtas. Līdz 9. klasei tas bija – kā rožu dārzs,

jo ne par ko nebija jādomā. Lielā sapņu skola ir, bet atrodas ļoti tālu no Latvijas, un nākotnē ir nodoms doties uz turieni ...

Ritvars Zariņš –Teikšu tā, ka mani pirmie skolas gadi bija gana pasmagi, tikai, gadiem ejot, sāku apzināties, ka izglītība ir būtiska manā dzīvē. Pēc pāris gadiem, kad pabeigšu šo skoliņu, domāju mācības turpināt... un tad domāšu, ko vēl ...

Livars – Šobrīd tas ir Rīgas Valsts tehnikums, kas tevi ieinteresēja, Kāpēc tieši RVT?

Ritvars Zariņš – Tāpēc, ka es jau esmu ieguvis vienu profesiju mūsu tehnikumā. Tāpēc, ka te ir ļoti dažādi, interesanti cilvēki, ar kuriem ir vērts iepazīties. Kad atnācu uz tehnikumu, man bija nepabeigta 9. klase. Šeit bija iespēja to pabeigt un vēl iegūt profesiju. Tā es izdomāju, ka gribu mācīties tehnikumā, jo es jau te biju iedzīvojies.

Rihards Zariņš – Pirmkārt, vēlējos izbraukt no mazpilsētas ... Šo skolu izvēlējos tāpēc, ka te varēja izmācīties par galdnieku un tā atrodas Rīgā. Šeit ir cita atmosfēra un galvenais –  nevienu nepazīsti.

Tas bija kā jaunas dzīves sākums ... 

Livars – Kas ir tas, ko esat mācījušies viens no otra, no draugiem, ģimenes? Ko vēl pieprotat abi kopā un katrs atsevišķi?

Rihards Zariņš – Skolā mēs ar brāli dziedājām korī, kas mums neslikti padevās. No brāļa iemācījos būt pieaudzis, jo es parasti biju tas joku pēteris. No draugiem esmu iemācījies, ka vienmēr, lai kas arī nenotiktu, nedrīkst atstāt cilvēkus nelaimē. Man patīk nodarboties ar vieglatlētiku un slēpošanu, arī tas man neslikti padodas...

Ritvars Zariņš – Es esmu iemācījies to, ka nevajag vēlēt citam ļaunu, ja pats nevēlies to saņemt atpakaļ. No draugiem esmu guvis pašu galveno mācību –vienmēr vajag palīdzēt draugam grūtā situācijā.

No ģimenes – visu to, kas man noderēs dzīvē.

Agrāk mēs kopā spēlējām basketbolu, tagad ... mēs kopā nedarām gandrīz neko ... Visi kādreiz pieaug, ir palikušas pāris lietas, piemērām, mums ar brāli ļoti patīk makšķerēt, ko mēs kopā darām joprojām. Šad un tad interesējos par seno mitoloģiju ...

Livars – Cik tuvu drīkst cilvēks cilvēkam tuvumā būt, lai tas nebūtu par tuvu ... vai arī – par tālu ...?

Rihards Zariņš – Nemāku teikt, cik tālu vai cik tuvu, bet mēs ar brāli vienmēr esam kopā, nekad viens otru neizlaižam no acīm.

Cilvēkam var stāvēt tuvu, bet tev liksies, ka tu stāvi pārāk tālu. Bet, ja tu stāvēsi par tālu – tad tev liksies, ka tu stāvi par tuvu.  

Vislabākais ir stāvēt cilvēkiem ar muguru vienam pret otru –

tad tu jutīsi, ka kāds tevi gaida ...  

Livars – Vai šodien vēl pastāv mīlestība? Ja ir, kas tā tāda un kāda tā ir?

Rihards Zariņš – Pastāvēt jau pastāv, bet mūsdienās cilvēki pārprot mīlestības nozīmi ... Mīlestība nav nekas, ko varētu aprakstīt vārdiem, tas katram pašam ir jāpiedzīvo ...

Ritvars Zariņš – Varu teikt, ka mūsdienās īsta mīlestība vairs nepastāv, mūsdienu cilvēki to ir aizmirsuši, kā tas ir – pa īstam mīlēt ...

Mīlestība ir tad, kad divi cilvēki satiek viens otru un jūt, ka viņi kopā varētu nodzīvot atlikušo dzīvi ...

Mīlestiba vienmēr ir bijusi salda ...

Livars – Vai ir pasaulē kas tāds, par ko arī mūsdienu jaunieši, arī TU ... varētu ... atdot, upurēt savu dzīvību ...?

Rihards Zariņš – Tas ir atkarīgs no katra paša domām, vai ir vērts par kaut ko atdot savu dzīvību ...

Vienīgais, par ko es atdotu savu dzīvību, – ir mans brālis, mamma un māsa.

Ritvars Zariņš – Protams, par savu valsti, ja vajadzētu... 

Par mīļoto cilvēku un ģimeni... To lietu, par ko vajadzētu atdot dzīvību, nav nemaz tik daudz, bet noteikti, ja būtu tāda situācija, domāju,

ka daudzi cilvēki...arī to izdarītu...

Livars – Ģimene, valsts, pasaule, laime, nelaime ... Kā tu nezinātājam paskaidrotu, ko nozīmē – dzīvot?

Ritvars Zariņš – Es viņam pateiktu ... vai ir vērts pamest šo pasauli, neizbaudot visu, ko tev sniedz apkārtējie. Vai ir to vērts nedzīvot, ja tajā pašā mirklī tu vari dzīvot un izbaudīt dabu un visu dzīvo ...

Dzīvot nozīmē – just, dzirdēt, redzēt ... un daudzas citas lietas ...

Rihards Zariņš – Pirmkārt, es censtos pārliecināt šo cilvēku par pretējo un neļautu viņam izdarīt kādu muļķību. Tad censtos pārliecināt, ka dzīvē ir tik daudz lietu, kuru dēļ ir vērts dzīvot.

Livars –  Ja būtu tāda iespēja, ko gribētos pateikt visiem pasaules iedzīvotājiem un ko īpašu – saviem vienaudžiem, tiem, kuriem šodien ir 21 ...?

Ritvars Zariņš – Es viņiem pateiktu: ”Nepametiet savus sapņus ...

un tiecieties pēc tā, ko jūs vēlaties! Neaizejiet no saviem sapņiem! Ja jūs gribēsiet, tad jūs visu sasniegsiet. Dzīvojiet ar mēra izjūtu un izbaudiet dzīvi!”

Rihards Zariņš – Visiem pasaules iedzīvotājiem es gribētu teikt:

„Mazāk piesārņojiet apkārtējo vidi!”  Visiem vienaudžiem teiktu: „Dzīvojiet katru dienu tā... kā pēdējo! Esiet optimisti, nekad nezaudējiet cerību!”

Livars – Un... kad no debesīm zvaigznes krīt?

Ritvars Zariņš – No debesīm zvaigznes krīt ... kad kāds cilvēks ir aizgājis no šīs pasaules ... Vēl varētu būt, kad no debesīm zvaigznes krīt – rodas jauna cerība ...

Rihards Zariņš – Zvaigznes no debesīm kritīs tikai tad, kad cilvēki iemācīsies viens ar otru sadzīvot. 

Mana zvaigzne ir jauka, mīloša meitene, 
kuru es kādu dienu satikšu ...

Ritvars Zariņš – Pagaidām vēl neesmu atradis savu zvaigzni ...

bet es cenšos to atrast. Gan jau pienāks arī mans laiks, un es atradīšu savu zvaigzni ...

Livars – Paldies! Lai laba diena, nedēļa un tavas gaitas, Rihard un Ritvar!