Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
4. turpinājums
Kad pienāca 1937. gada rudens, mani gatavoja skolas gaitām. Skola nebija tālu. Krāsotāju ielas galā ar ieeju no Rēveles (Tallinas) ielas. Skola saucās 38. Tālivalža pamatskola. Tajā mācījās tikai zēni. Ēkas blakus spārnā, ar ieeju no Krāsotāju ielas, atradās meiteņu skola: 41. Beverīnas pamatskola. Kara laikā šīs skolas pievāca vācu armija un Padomju laikā tās likvidēja pavisam. Pirms skolas sākšanās mamma aizveda mani parādīt skolotājam, lai novērtē manas zināšanas. Tā kā lasīju tekoši, tad man nevajadzēja iet sagatavošanas klasē, bet varēju sākt uzreiz ar pirmo klasi. Vizma Belševica arī apmēram tajā pat laikā sāka iet 41. pamatskolā. Viņa savā „Billē” raksta, ka neesot bijusi kristīta un tādēļ skolā nav uzņemta Vecāki bija spiesti viņu ātri nokristīt. Kādēļ gan mani skolā pieņēma nekristītu? Man gribas domāt, ka rakstniece šo epizodi tikai izdomājusi, lai pastiprinātu savas domas akcentus.
Pirmajā skolas dienā sapucēts, ar mammu ejam uz skolu. No uztraukuma sirsniņa krūtīs spēcīgi dauzās. Klases audzinātāja jauna, simpātiska skolotāja, ar reti sastopamu uzvārdu Eris. Klasē biju jaunākais, jo mans sola biedrs Andris Šulcs bija par vienu dienu vecāks.
Klases audzinātāja mācīja visus priekšmetus. Varbūt vingrošanu mācīja kāds cits, to neatceros. No skolotājas mācītā, atmiņā palikušas zīmēšanas stundas, kad gājām uz Grīziņkalnu lasīt rudenīgās lapas, lai pēc tam tās uzzīmētu. Skolotāja mūs nofotografēja. Bildītes vēl šodien apskatāmas. Atceros skolotājas vadīto ekskursiju uz Krievmuižiņas apkārtni. Vai tagad kāds maz zina, kur tāda atradās. Nebija jau tālu no skolas. Pie Grīziņkalna šķērsojām dzelzceļa sliedes un tajā pusē pletās , ar grāvjiem atdalītas pļavas, un tad arī redzējām pašu muižiņu, līdzīgu paprāvai lauku mājai. Tā atradās apmēram tur, kur atrodas veikals Minska, ko tagad sauc par Rimi vai Maxima. Grāvju pārvarēšana man sagādāja grūtības, bet tā kā visi bijām draudzīgi, tad pārējie mani drošināja ar vārdiem, kamēr es balansēju uz grāvim pārmestām kārtiņām.
Patika latviešu valodas stundas, it sevišķi gramatika, jo mēs lietojām ļoti saprotami sarakstītu latviešu valodas mācību grāmatiņu. Šīs gūtās pamatzināšanas man noder līdz pat šim laikam. Jo vēlākos gados mācoties tehnikumā, kur latviešu valodai atvēlēja ļoti maz stundas un pie tam mācoties vajadzēja iezubrīt svešvalodā izteiktus jēdzienus, ieguvu visai maz. Nekādi nesapratu, kādēļ mācoties pirmajā un pat otrajā klasē daži puikas nevarēja kopā salasīt grāmatā rakstītos burtus. Tas taču bija tik viegli!
Laikam pirmos vārdus saboksterēju papa darbnīcā pie sienas piespraustajā Eiropas-Āzijas kartē. Droši vien šīs kartes dēļ skolā ģeogrāfijā man vienmēr bija ļoti labas atzīmes, jo man nebija jādomā, vai kartē redzamais ir jūra, sala vai kalni. Ābeci laikam sāku lasīt pēc tam, bet varbūt abus reizē.
Ziemas brīvlaikam skolotāja sastādīja rēķināšanas tabulu, kur vajadzēja veikt darbības ar atņemšanu. Bet aizpildīt varēju tikai pusi no tabulas, jo otrai pusei vajadzēja no mazāka skaitļa atņemt lielāku. Arī paps nemācēja izskaidrot darbības ar negatīviem skaitļiem. Skolotāja droši vien nepārbaudīja mums doto tabulu, jo pirmajā klasē negatīvus skaitļus nemācīja.
Reiz ar mammu ejam pa Krāsotāju ielu. Pa ielas otro pusi pretī nāk audzinātāja. Mamma saka: ”Pasveicini!” Bet es nē, jo viņa taču ir ielas viņā pusē! Otrā dienā skolotāja klasē stāsta par pieklājīgu uzvešanos.
Kādā stundā skolotāja saņēma sliktu vēsti un sāka gauži raudāt. Mūs visus palaida mājās. Nākamajā gadā viņa vairs skolā nestrādāja.
Atmiņā palicis skolas onkulītis, garš un kalsns. Viņš bija tā kā durvju sargs un krāšņu kurinātājs, un skolas zvana purinātājs, zvanot stundas sākumu un beigas.
Otrajā klasē mums bija cits audzinātājs, kuru varam aplūkot skolas pagalmā fotografētajā bildē. Par viņu atmiņa neko nav saglabājusi, neatceros pat kā viņu sauca.
Ļoti jauks bija dabas zinību skolotājs Jānis Kaķītis. Viņš ļoti aizraujoši stāstīja par tuvās apkārtnes augiem. Paps pat nopirka viņa sarakstīto mazo grāmatiņu. No tās atmiņā palikušas esejas par pūpolkoku un silpurenēm.
Otrajā un trešajā klasē es stundu laikā cītīgi lasīju bibliotēkas grāmatas. It sevišķi glītrakstīšanas stundās. Ātri uzrakstu uzdoto teikumu un lasu uz ceļiem uzlikto grāmatu. Tas, un arī diktātu rakstīšana, atstāja iespaidu uz manu rokrakstu. Rakstot skolotāja Ķīķera lasītos diktātus, es ar Andri Šulcu sacentāmies, kurš diktātu uzrakstīs mazākā rindu skaitā.
Mājas rakstīšanā ieviesu jaunievedumu. Rakstīju burtnīcā kādu tekstu. Pēdējā vārda pēdējā zilbē bija ļoti daudz burtu. Tā, ka zilbes pirmos burtus jau uzrakstīju, tad pārējos uz nākamo rindu pārnest nevarēja. Bet man palika vēl vārda saīsināšanas iespēja. Tā tad pēdējos burtus atmetu un ieliku punktu, bet tā kā arī teikums beidzas, tad ieliku arī otru punktu. Nesaprotu, kādēļ skolotāja ar manu jaunradi nebija apmierināta.
Latviešu valodas stundās bieži vajadzēja iemācīties dzejoļus. Tie gandrīz visi ļoti patika, bet lai atcerētos no galvas, bija jāpieliek daudz pūļu. Vēl tagad atceros dažas pirmās rindiņas. Kaut vai Rūdolfa Blaumaņa lieliskā ziemas ainava:
Autiem klāta baltu baltiem
Daba maigu miegu snauž.
Ziemas saule stariem saltiem
Tumšās sila priedes glauž.
Ledus pārslas kokos glīši
Zib un spīd, un spulgo tā,
It kā raibie vizulīši
Mātes mātes vaiņagā.
Vai arī dzejoli, kuram komponists Jānis Norvilis radīja mūziku un, ko vēlāk aizliedza kā kaitīgu, jo dziesmu komponējis uz rietumiem aizmukušais buržuju līdzskrējējs:
Tās balsis, tās balsis, tās nepaužu es,
Tās atskan no cīruļu zvaniem,
Tās birztalās atskan un mežmalās trīs,
Tās līgo no mazajiem ganiem.
Kad pamalēs zvana un sērīgi dzied,
Kad saimnieks jau sētuvi cilā
Un meitenes trallinot pienenēs iet,
Pēc malkas, kad puiši brauc silā.
Tās arāju, pļāvēju, ganiņu ceļ,
No nakts dusas agrīnā jundā.
Pat Dieviņš tiem sidraba kausu kad lej,
No Daugavas saullēkta stundā.
Turpinājumu aizmirsu. Kā gan, lai neaizliedz šo dziesmu, kas sludina kaitīgu ideoloģiju, kur parādās gan cilvēku (ganiņu un puišu) ekspluatācija, gan pirmatnējās reliģijas pazīmes, un pie tam komponists aizmucis pie kapitālistiem
Vecākās klasēs dabas zinības mācīja skolas direktors Ūdris. Ūsu dēļ puikas viņu iesauca par Samu ar ūsām. Pirmdienas rītos, man liekas, ka tikai pirmdienās, viņš skolas zālē vadīja rīta lūgšanu. Vajadzēja minūtes 10 pirms stundu sākuma sapulcēties zālē un klausīties direktora lasītos dievvārdus. Ja atmiņa neviļ, tad tas notika ērģelīšu pavadījumā.
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti. /Livars/
/Turpinājums sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru