Elita Ratinika: – Bābaks ritenī, bābaks ritenī ...

Elita Ratinika – Kad Krišiņam bija kādi divi gadiņi, es viņam nopirku „Spārīti”, bija tāds bērnu ritenītis. Viņš nu nekādi nevarēja ar to iemācīties braukt kādu gadu vismaz ...

Reiz, kad tētis viņu uz sava riteņa vizināja, Krišjānis bija kāju ielaidis spieķos un pilnā kaklā sācis kliegt – bābaks ritenī, bābaks ritenī! ...  

Tad viņi visi ar tēvu sāka braukt tuvākos un tālākos ceļojumos, es jau gan tā mazāk ... bet riteņi mums ir bijuši visiem un vienmēr ... 

Un cik riteņi viņam nav uz ielas atņemti ... nu divpadsmit vismaz ... Protams, tajā skaitā arī Lauransa ritenis, tēva ritenis, Kristīnes ...

Livars – Cik gadu bija Krišjānim, kad viņš devās tādā lielākā ceļojumā? 

Elita Ratinika – Kādi desmit ... Bieži bija tā, ka puiši brauca ar riteņiem un es ar mašīniti aiz viņiem ar visu nepieciešamo ... kad braucām uz vairākām dienām ...

Livars – Bet jūs jau arī vēl šobaltdien pedāļus minat!

Elita Ratinika – Nav jau vairs ar ko... Pirms neilga laika man no dzīvokļa nozaga ritenīti ...

Naktī, kad visi gulējām ...

Livars – Šodien ir 7. marts, mēs divatā sēžam Krišjāņa dzīvokļa virtuvē un runājam par klāt neesošo velomānu ... Jau kuro reizi Krišjānis ir tālu prom no mājām ... un jums jāpieskata viņa bruņrupucis ...

Elita Ratinika – Re, man kāpostiņiem naudiņa atstāta un visādi citādi rakstiski norādījumi. Krišjānis jau nekad iepriekš neko nesaka, viņš vienmēr bijis ļoti patstāvīgs un atbildīgs ... 

Šoreiz viņa maršruts ir 3000 kilometru garumā pa Irānas ceļiem ...  

Tā ļoti tālu no mājām? Kādu... sesto reizi ... daudzas lietas jau es tik no citiem uzzinu, laikam – lai mani neuztrauktu ... Bet ... kad atgriežas mājās, tā arī saka: „Redz, nekas jau nenotika... Ko tu nervozē!? ...” Bailes? ... Nezinu, laikam jau vairs ne ... Vairs ne. Varbūt...

Tepat jau arī var viskautkas notikt ... 
pat no mājas neizejot ... 

Livars – Krišjānis-Nils-Andris Ratiniks-Jansons ... Kā tas tā?

Elita Ratinika – Mūsu dotais ir – Krišjānis, katoļu stiprinātais un viņa paša izvēlētais – Nils un Andris – kristītais vārds.

Ratiniks ir dzimtas uzvārds un Jansons – pieņemts no sievas.

Kas gan to visu var atcerēties un izrunāt ...

Livars – Vai ir kāds mirklis, notikums ... kas viņā it kā pavēra šīs ceļotāja alkas, ceļojumu nepieciešamību?

Kas tas ir?

Kad tas viss sākās?

Elita Ratinika – To jau man daudzi vaicā ... Kāpēc? ...

Man šķiet – es zinu, kad tas sākās ...

Domāju – es to mirkli uztvēru tikai pēc vairākiem gadiem ...

Tas notika tur – Bolderājā ...

Kad lielo brāli Lauransu tikko izvilka no ūdens ...

Viņš jau bija miris ... un neviens viņu vairs nevarēja man atgriezt atpakaļ dzīvē ... es negribēju, ka manu puisīti noliek ... tā – krasta smiltīs ... Krišjānis to redzēja un saprata, lai gan viņam bija tikai 12 gadi ...

Viņš notupās un turēja klēpī savu lielo brālīti ... mīļo Lauransu ...

Krišjānis tajā ... vienā acumirklī... bija tik pieaudzis ... tik liels ...

Man liekas, ka ar to mirkli viņš sāka ceļot kaut kur prom ...

Viņu sāka saistīt tuvums – kā saule rasas pilienā ... un lielums – kaut kur tur... tālu ... aiz ledainās loga rūts ...

Pasaules lielums un mirklis ...

Tā mēs dzīvojām, augām ... Dzīvojam ... 

Livars – Šodien Krišjānim jau divdesmi seši ...

Elita Ratinika – Tik un tā... viņš ir mans mazulītis ... mūsu pastarītis ... Mūsu bērni, kā jau katrai mammai, paši jaukākie, paši mīļākie,

paši skaistākie ...

Krišjānis ir ļoti noslēgts ... varbūt, mani žēlojot? ...

Viņam ir liela kārtības izjūta un disciplinētība ...

Lai gan ... reiz divu gadu vecumā, kad gaidījām ciemiņus, kuri nezināma iemesla pēc kavējās, teicu: „Krišiņ, sēdi un paēd kaut ko!”

Viņš paklausīgi apsēdās un apēda nelielu porciju ar gaļas salātiņiem ... Tad piecēlās un skaidrā, saprotamā valodā teica – tā, es šodien pēdējo reizi apēdu salātus, no šīs dienas es gaļas salātus vairs neēdīšu ...

Jau pagājuši 24 gadi ... savu doto solījumu ne reizi nav lauzis ...

Arī tāds ir Krišjānis ...

Livars – Ko viņš šoreiz paņēma līdzi ceļojumā?

Elita Ratinika – Neko! Pliks! Tāds viņš brauc ... bez nekā ...

Es nezinu, viņam neko nevajaga ... 

Livars – Kāds viņš vēl ir? ...

Elita Ratinika – Ja viņš ir kaut ko ieņēmis galvā, tad ne ar kādu korķviļķi to ārā nedabūt ... viņš ies uz savu mērķi ... Spītība?

Nē – tā pat nav spītība ... es jau arī tāda esmu ...

Un lietu kārtība viņam patīk ...

Laurans bija ļoti atvērts, varētu pat teikt,

tāds nervozi uzvilkts, atraktīvāks ...

Krišjānis ir mierīgs, filozofiskāks ...

Patiesībā ... es viņu pavisam maz pazīstu ...

Viņam agri nācās saprast un pieņemt daudz un dažādas situācijas un notikumus. Krišjānis arī varēja redzēt, kā es ar sevi cīnījos, 

kā mēs visi pūlējāmies dzīvot ...

un pat uzdrošināties soli pa solītim ...

būt arī laimīgiem ...

Katrs meklē savus kalnus.

Viens – rakstot dzeju, cits – baraucot ar riteni,

vēl kāds – mizojot kartupeļus un gaidot ...

Viņš agri saprata, ka viņam jāspēj pašam par sevi pastāvēt,

rūpēties, gādāt ...

Krišjānis ļoti agri sāka strādāt ... par velokurjeru ... lietū, sniegā, vējos ... ēdis, neēdis ... es arī nespēju izsekot visam ...

Livars – Vai ir liktenis?

Elita Ratinika – Es neticu liktenim ...

Livars – Par to Likteni ... es atļaušos jums tomēr nepiekrist ...

Bet ... nu teiksim piecdesmit uz piecdesmit ...? Ne?

Elita Ratinika – Ne! Viss ir pašu veidots ... Visu labo vai visu slikto,

ko es esmu darījusi, – to esmu darījusi tikai es pati ...

Kad Laurans to gadu pa Eiropu ceļoja ... kādas es saņēmu atklātnes, vēstules, kartes ... kur viņš, kā viņam ...

Es visu laiku biju par viņu nomodā,

es ap viņu biju novilkusi tādu kā... aizsardzības riņķi ...

Es zināju, ka ar viņu nekas slikts nevar notikt ...

Kad viņš atgriezās Latvijā, tepat līdzās ...

es zaudēju šo savu uzmanību pār viņu ... es viņu pazaudēju ...

Visa dzīve praktiski balstījās uz mani ... es biju viss ... 
un kādu brīdi – laikam to vairs nespēju ...

Livars – Un tagad?  

Elita Ratinika – Tagad es atkal gaidu ...

Tagad man ir jārūpējas par savu mammu, kura ir lielā vecumā, par savu meitu un viņas meitiņu, par bruņrupuci ... 
un gaidu ... arī saulīti ...

arī pavasari ...

Krišjānim ir sava dzīve, man sava ...

kā jau mums katram ...

Mums ikvienam ir ko gaidīt ...

Intervija ar Krišjāni Ratiniku:

http://livars.blogspot.com/search/label/Kri%C5%A1j%C4%81nis%20Ratiniks%20%2FIntervija%2F