P u t n i

   Mans pirmais putns bija ...

Es vēl to nezināju, es vēl biju tik mazs un tik jauns, tikai redzēju to mierīgi guļam, un tā spalviņas mirdzēja baltajos saules staros. Es to paņēmu rokās un aizsteidzos pie mammas, lai arī viņa redzētu šo skaistumu. Bet viņa teica – tas putniņš ir miris.

Redzi, viņš

vairs nelido...

Mans pirmais putns vairs nelidoja. 

Man liekas, vēl vakar, mēs ar māti mazajam putniņam rakām mazu, mazītiņu bedrīti...

Es atcero šo smilšu krāsu un to skaņu starp maniem zēna pirkstiem.

   Un nu, mazais spalvu kamoliņš bija apbērts un izveidota maza kaudzīte.

Mēs to izpušķojām ar visādām lauku puķītēm un lapiņām.

Jau vēlu vakarā, kad man jau acis krita ciet un tik ļoti gribējās un arī negribējās gulēt iet, pus pa sapņiem, pusnomodā vēroju, kā mans lielais brālis pie plīts, no diviem puļķīšiem, kut ko darināja.

No rīta pamodies, es vēl nebiju savu putniņu aizmirsis, mēs ar mammuci gājām to apraudzīt.

Kaudzīte bija turpat un mazajās puķītēs mirdzēja daudz, daudz rasas pilieniņu.

Mēs notupāmies, un kaudzītes vienā galā iespraudām, brāļa darināto puļķīti. 

Mamma teica –

tas ir krustiņš, un šī vieta nu ir citādāka.

Te ir apglabāts putniņš, kurš reiz lidoja, un te nevajag skraidīt ar suni, bet šo vietu vajag uzpasēt, lai to neviens neizposta. Un kad šīs puķītes būs novītušas, tad uzliksim atkal jaunas.

Tā es atcerējos šo putniņa kapiņu un savu pirmo krustiņu.

   Gāja gadi, es jau biju, kā mamma teica, liels puika, un nākamruden man būs jāiet skolā.

Rudens vēl bija tālu un īsti nezināju, to gaidīt vai ne.

Es vienkārši dzīvoju, savu

laimīgo bērnību.

Tad, kādu dienu mūsu sētā bija ienācis man nepazīstams vīrs.

Es stāvēju blakus savai mīļajai omammai, un tik un tā man bija bail no šī cilvēka.

Viņš stāvēja stipri salīcis, un tam uz muguras un pie sāniem bija piesieti putnu būrīši.

Un uz viņa netīrās rokas resnā pirksta, bija pakarināti divi mazi, pelēki putniņi.

Es centos paslēpties aiz omammas kuplajiem brunčiem, kuri sniedzās līdz pašai zemei, un reizē arī gribējās saskatīt, kas tas ir.

Un tad es ievēroju, ka abi mazie putniņi, man šodien tā liekas, bija dzīvi un tie abi bija sasieti kopā

ar mēlītēm...

Kad svešinieks aizgāja, omīte sacīja –

tas cilvēks nebīstas

Dieva. 

Tātad, tā tomēr bija taisnība, no kurienes tad, es uz visu mūžu būtu ielāgojis šos 
vārdus – cilvēks nebīstas

Dieva,Dievs redz visu un visus.

To es paturēju prātā vienmēr.

  Jau sen vairs nav Omammas, un nav arī mīļā mammuča, kura teiktu, viņš jau man liels puisis...

   Bet atkal ir kāda no skaistajām vasaras dienām, un mēs ar Ritvaru jau esam nobraukuši daudzus tūkstošus kilometru pa Latvijas ceļiem, lai nofotografētu mūsu zemes Dievnamus.

Debesis ir tik augstas un saule balta, balta. Mūsu mašīnas logi ir vaļā un es jūtu, kā vējš patīkami bužina manus matus.

Un vēl ir putni.

Daudz putnu.

Kāds neliels putnu mākonītis lidinājās līdz ar ceļu, tad tie strauji pagriezās, un laidās tieši ceļam pāri.

Viens no putniem atsitās pret priekšējo stiklu, tā spārni noplīvoja mūsu acu priekšā, 

tad vējš to atkal parāva gaisā, pārsvieda pāri mūsu mašīnas jumtam, un labu gabalu aiz muguras tas nokrita uz ceļa.

Es apturēju mašīnu, un mēs izkāpām, tur tālu atpakaļ, ceļa vidū gulēja šis mazais putniņš.

Mēs gribējām iet pie viņa, bet palikām kādu laiku uz vietas.

Visi putni bija nolaidušies uz melnā asfalta un lielā aplī ieskāvuši gulošo, stāvēja un noraudzījās uz to.

Divi bija piegājuši pilnīgi klāt, un likās, mēģināja to uzmodināt...

Mēs lēnām gājām tuvāk, putni joprojām stāvēja uz ceļa.

Mēs gājām soli pa solim tuvāk, un tikai tad, kad bijām piegājuši pavisam tuvu, tie aizlaidās.

Uz ceļa palika tikai viens.

Es piegāju, paņēmu to rokās, un vēl izjutu tā dziestošo siltumu...

Mēs nolikām to ceļmalas zālītē, noskaitījām Tēvreizi, pārmetām krustiņu mazajai dvēselītei, un devāmies tālāk...

Arī putni lidoja uz 

savām mājām ...

/Livars/ /1995/