Livars – Tas der! Gaidīsim! Bet savukārt mūs abus vieno viena no šīs pasaules visskaistākajām pilsētām, mūsu dzimtā – Kuldīga.
Kāds bija jūsu mūžam neaizmirstamās bērnības un jaunības laiks Kurzemes pērlē uzaugot?
Ingrīda Lasinska – O! Kuldīga! Tai ir īpaša vieta manā sirdī.
Tāpat kā bērnības un jaunības laikam, maniem vecākiem, māsai.
Bērnībā biju diezgan kustīga un nerātna meitene. Droši vien vecākiem ne reizi vien esmu sagādājusi pamatīgas galvassāpes.
Vēl joprojām Kuldīgā dzīvo manas bērnības un skolas gadu draudzenes. Skolas laikā biju sabiedriski ļoti aktīva.
Organizēju dažādus pasākumus, dejoju horeogrāfiskajā grupā.
Tā kā skatuve arī man nav sveša.
Kuldīga man ir ļoti mīļa, bet par savu pilsētu šobrīd saucu Rīgu.
Diemžēl Kuldīgā iegriežos reti. Savādi, bet es nogurstu no tur valdošā miera un klusuma.
Man ir nepieciešami Rīgas trokšņi un steiga.
Livars – Mīloša ģimene, darbs, mājas... kas vēl ir vajadzīgs cilvēkam?...
Ingrīda Lasinska – Vēl? Draugi, aizraušanās, vaļasprieks.
Es nevienu dienu nevaru dzīvot bez adīšanas un tamborēšanas.
Jā, arī bez saviem kaķiem nevarētu!