Livars – Ha! Re, līdz kam nonācām... Man dzīvē ir bijuši pieci suņi un pāris kaķu... Man kaut kā ar tiem kaķiem neštimmēja... Varbūt tāpēc, ka es pats esmu kaķa gadā dzimis?... Kā tas īsti ir ja mājās dzīvo kaķis?...
Ingrīda Lasinska – Kaķis mājās.... Patiesībā saimnieks ir kaķis
(vismaz viņš tā domā). Dīvaini, bet kaķi manu sirdi iekaroja pēkšņi, uzreiz un uz visiem laikiem. Salīdzinoši nesen es pret šiem dzīvniekiem biju ļoti vienaldzīga. Nē, būšu godīga – man kaķi nepatika!
Nespēju iedomāties, ka manā mājā dzīvos kaķis. Nē! Taču notika tā, ka pirms četriem gadiem mūsu ģimenē ienāca mana pirmā kaķene Fidži. Viņa iekaroja manu sirdi! Nepagāja ilgs laiks, kad viņai pievienojās vēl viena mīlule, tad vēl....
Livars – Kā viņi ienāca? Nokāpa no koka, pa taisno no ielas, patversmes?
Ingrīda Lasinska - Par to man jāsaka paldies vecākajam dēlam Robertam. Kā jau visi bērni viņš ilgojās pēc mājas mīluļa un es negribēju viņam to liegt.
Vecmīlgrāvja veterinārajā klīnikā kāda ģimene gribēja iemidzināt jau pieaugušu kaķenīti, jo bērniem esot alerģija. Jaukā dakterīte Iveta to nespēja un piedāvāja Fidži pieņemt mūsu ģimenē. Mēs piekritām. Atceros, kā pirmo reizi ieraudzīju viņu. Tik skaista! Izrādījās, ka Fidži nav parasta mājas, bet gan Skotu stāvausu šķirnes kaķene.
Es viņā iemīlējos!
Fidži tika safrizēta, sakopta un samīļota.
Aizgājām uz pirmo kaķu izstādi. Tur sastapu tik daudz jaukus atsaucīgus cilvēkus – kaķu īpašniekus! Jutu, ka tas man ir vajadzīgs – kaķi, izstādes, domubiedri.
Livars – Kā jūs tur abas novērtēja?