Debesīs augstu virs pilsētas spoža jo spoža saule…
Rīt būs svētdiena un baznīcā ejamais laiks…
Šodiena – milzu pilsētai…
Atkal ejam kājām, līdz nonākam tur, kur reiz zvaigžņotā naktī es biju kā putns debesīs virs ugunīs un logu rūtīs atmirdzošās miljonu pilsētas… Es toreiz priecājos par zvaigznēm virs manas galvas un zaigojošām zvaigznītēm zem manis…
Es stāvēju vienā no šiem milzu debesskrāpjiem un līksmoju par
Debesīm un šo savu lidojumu… Un klusumu… tik īpatno klusumu…
Arī tagad manī mājo klusums, noraugoties dziļā, kā milzīga kapa iedobē, kur reiz… sabruka betons, sakusa metāls... tas sajaucās ar sapņiem, cerībām, naidu un ilgām… Debesīs pacēlās simtiem ļaužu Dvēselītes… un tas, ko Debesis nepieņēma, nokrita atpakaļ Volstrītā, Amerikā, visā pasaulē un miljoniem cilvēku sirdīs… Amerika, Amerika, kas Tu esi? Kāda Tu esi? Un kāds esmu es te, Amerikā? Pasaulē?
Kurp es pašlaik dodos? Kāpēc? Vai tie ir atbildami jautājumi…
Pa ielu man pretī nāk cilvēki, un es eju viņiem pretī... ķīnieši, japāņi, poļi... izskan kāds pazīstams lamu vārds… cilvēki, cilvēki…
Man uzsmaida uz trotuāra guļošs suns, un man liekas, ka esmu mājās…Pie laternu stabiem ar milzīgām ķēdēm pieslēgti velosipēdi, mēs paejam garām zirgu novietnei ar tik pazīstamo lauku smārdu… Velorikšas… Un blakus lielai atkritumu urnai reklāmu stendā pazīstamā Bilija Grehema seja! Tas ir prieks un pārsteigums… Pēc nedēļas pilsētas galvenajā parkā viņš atkal aicinās ļaudis pievērsties Dievam!
Mans mīļais, labais… ar asarām acīs saku: ,,Bilij, lai Tevi sadzird…
Viņi noteikti atnāks… un uzzinās patiesību… jo Tu to zini…
un es arī To zinu… Lai ir Dieva svētīts Tavs dārgais kalpošanas Laiks, Bilij Grehem…”