No gandrīz sarkana kuģa klāja mēs raugāmies uz Brīvības statuju un Ņujorkas krāšņo panorāmu… Virs daudzajiem debesskrāpjiem kā balti karodziņi plīvo pa pūkainam mākonītim… un pilsēta, maz pamazītēm attālinās, tā kļūst viegla un rotaļīga, maza pilsētiņa. Bet es – kā Cilvēks, kurš skatās uz ļaužu rotaļu laukumu…
Es gribu atkal atgriezties šai pilsētā, es arī vēl gribu iesaistīties šai nekad neizspēlējamā cilvēku simfonijā…

/Turpnājums sekos/