Liene Sastapa – Tas bija manu iespēju laiks... Un es to vienkārši izmantoju... Tāpat, kā daudziem arī šodien. Es esmu tāds pats cilvēks, kā kāds no mums, ar saviem ikdienas priekiem un arī emocionāliem pārdzīvojumiem... Protams, ka tas, kas ar mani ir noticis, tā vienkārši no dzīves nav pazudis un nevar pazust... Bet es to arī neizceļu un kaut kā īpaši nereklamēju kā tagad mēdz teikt – nezīmējos... Daudziem tas mūsdienās sagādā baudu, pat piedēvējot sev neesošus sasniegumus, nopelnus un tēlojot to, kas patiesībā viņi nav... Bet tas jau ir viņu jautājums... Es cenšos dzīvot pēc principa, ka cilvēka vērtību nenosaka tikai viņa sociālie panākumi.
Livars – Tik nu ar nožēlu jākonstatē, ka ne katrs spēj turēties pretī šim kārdinājumam...
Liene Sastapa – Jā, nu dzīve jau nesastāv tikai no man patīk un man nepatīk... Arī man nereti ir jādara lietas, tikai tāpēc, ka to nosaka mana pienākuma apziņa vai atbildības sajūta...
Livars – Vai uz pasauli lūkojoties profesionālas psiholoģes acīm tā izskatās... Jā – kāda tā izskatās?
Liene Sastapa – Pasaule, kura nav ne laba, ne ļauna, tā ir pasaule, kurā dzīvojam mēs... Kurā mācāmies iepazīt sevi un līdzcilvēku, mācāmies mīlēt un piedot... Mācāmies atziņu par pār nodarījumu...
Un mācāmies priecāties par līdzcilvēka, ne tikai saviem sasniegumiem... Tā ir tāda pasaule, kurā mācāmies priecāties un pateikties par dzīvību. Neviens nav tavs draugs, neviens nav tavs ienaidnieks – visi ir tavi skolotāji... Un to mēs mācāmies visi kopā...
Livars – Un viss ir pa īstam, dzīve, kura nav ģenerālmēģinājums... Pasaule, kurā katrs sniedzas pēc sava laimes kausa...
Dzīve katram tik dziļi personiska, bet pāri visiem mums –
viens debesjums...
Liene Sastapa – Dzīvē ir jāprot arī atteikties un zaudēt, arī to ko tu mīli...
Mēs neesam pasargāti no sāpēm, bet mēs varam izvairīties tās nesagādāt citiem...
Livars – Un vēl – par draudzību?
Liene Sastapa – Tas ir kaut kas vairāk, kā tikai ilgstošas cilvēciskas attiecības... Tās ir ilgas, kuru laikā tu saproti, ka šim cilvēkam tu vari uzticēties, paļauties uz viņu... Tas ir cilvēks, kurš tev svarīgos dzīves brīžos ir līdzās... Interesanti, kā mazi bērni uztver draudzību un kā tas ir ar mums, kad kļūstam vecāki...
Mēs skolās daudz mācām priekšmetus... Priekšmetu mācība...
Livars – Un mani satrauc tas, ka arī mēs ar šo dialogu pie cilvēkiem vēršamies šinī jaunajā, mazas saskarsmes – virtuālajā formā...
Man šķiet mēs strauji zaudējam šo cilvēcisko un dziļi intīmo, patiesi dvēselisko saskarsmi...