Liene Sastapa – Mēs varam cerēt, ka ģimenēs mēs vēl spējam atlicināt kādu cilvēcības mirkli – kopā būt...
Ieklausīties savā līdzcilvēkā, vēl paspēt acīs skatoties, ko labu pasacīt... Diemžēl šī rietumu pasaules individuālisma kultūra, kad katrs cilvēks domā par sevi, cīnās par sevi, noārda arī mūsu ģimenes.
Mēs nemeklējam iespēju risināt problēmas, bet mēs cērtam pušu šos krīzes punktus... Mēs atmetam iespēju piekāpties, iedziļināties citu cilvēku vajadzībās, pieņemt un uzklausīt otra cilvēka viedokli.
Livars – Mēs dzīvojam tik ātri, mūsu dienas mainās kā skati aiz ātrvilciena loga, mēs steidzamies... Tik ļoti, ka jau rītu,
var nākties konstatēt tik skumjo faktu – Dzīve ir pagājusi...
Un kāds par mūsu iespēju laiku paprasīs nolēsumu...
Liene Sastapa – Nevis ko tu izdarīji, uz kādiem pjedestāliem stāvēji, bet kāds tu biji laikā, kuru saucam par Dzīvi...
Pasaulē, lielas jūras vidū ir kāda sala, uz kuru –
reizi simts gados atlaižas ērglis, viņš paņem knābī smilšu graudiņu un aiznes to, kad ērglis būs aiznesis visu klinti,
būs pagājis mirklis no mūžības...

Livars

. . .