09.05
Milvoki – vai pēdējo reizi? Jaukas, sirsnīgas un mazliet skumīgas atvadu brokastis (ļoti agras – tā kā ieilgušas vakariņas) no Ozoliņu ģimenes. Milvoki vēl guļ – mēs jau ceļā. Pēc četrdesmit minūtēm jau braucam cauri Čikāgai, pulkstenis rāda 4.40 – kaut kas no trakuma. Čikāgas centrs samērā patukšs, arī mēs piestājam un izmetam kādu loku, nez vai citreiz tik agri būsim šīs lielpilsētas viducī…
Jāteic – skaisti, smaržo pēc rīta un daudz, daudz puķēm…
Čikāga ir skaista – kā dzīve.
Pirms pusdienām sasniedzam Indianapoli, un mūsu saimnieki ir
Jānis un Zenta Elberti. Izrādās, ka vakarā, pēc manas programmas, būs maza pasēdēšana, jo Jānim šodien paliek 82 gadi…Nu kas to atkal būtu domājis... man likās – kādi 60... hm… Lai arī es tāds izskatītos – viņš mani apgādā ar labiem vitamīniem. Ticu, ka tas līdzēs…
