Kāda sena Amerikas indiāņu leģenda stāsta par indiāni, kas, nokāpis lejā no kalniem un pirmo reizi ieraudzījis okeānu, kļuvis godbijības pārņemts no redzētā. Klātesošajiem viņš palūdzis lielāku krūzi, iebridis okeānā un piepildījis trauku. Viņam jautāts, ko viņš gribot darīt.
,,Tur, kalnos, mani ļaudis nekad nav redzējuši Lielo Ūdeni,” viņš atbildējis. ,,Aiznesīšu viņiem šo krūzi, lai tie redz, kāds tas ir.…”
Mēģinu uz laiku apzināti pazust un atgulties tikpat zeltainās, tikpat baltās piekrastes smiltīs…
,,Ar sevi vienam būt kādu brīdi ir kā mazgāties skaidrā ūdenī” (Rainis).
Gar pašu ūdens malu rāpo maza bizbizmārīte, tikpat punktaina, tikpat mīļa… laikam arī no Latvijas.

Es tikai pateicos
Tev un nelūdzu neko.
Es tikai pateicos
Tev un kā maza
Bizbizmārīte gar
Jūras krastu tālāk
Eju.