Mūsu ceļš vijas gar klinšainu okeāna piekrasti, un tā arī braucam, pa kreisi galvas pagriezuši, tā, lai Lielais Ūdens visu laiku būtu redzams. Piestājam pie mola, velta no šķautņainiem klints bluķiem, cerībā kādu jūras lauvu saskatīt… Jūras zvaigznes gan no mums neslēpjas, tās te akmeņiem pieķērušās malu malās…
Un kur nu vēl piekrastē liela un balta treileru pilsēta… Te nu gan trakoti gribētos ar savu treileri uz kādu mirkli pārcelties… Kad? Kad?
Kāds manī prasa…
Mājās atgriežamies laimīgi... Cik patīkami noguruši…
Bet vēl ir ne mazāk patīkamas vakariņas… un tikai tad miedziņš…
Arī – patīkams.