Pēc jaukajām brokastīm visi, izņemot Ināru, dodamies sportiskā pārgājienā apkārt nelielam ezeram – tie ir kādi pieci kilometri. Un Gunārs tos raitā solī itin viegli pieveic katru dienu. Šādu sportiska tipa cilvēku te sastopam daudz, un tie cits citu kā cīņas biedru sveicina. Bet, pirmkārt, tā ir savstarpējās cieņas un pieklājības izrādīšana. Dzīvot tā – patiešām ir labāk! Ap pusdienas laiku, nezaudējot sportisko garu, ar Gunāra jauko džipiņu laižam uz okeānu. Prieks, ka tas no šejienes ir pietiekami tālu, jo ceļš ir vienkārši dvēseli pa gaisu gaisiem aizraujošs… Te patīk arī stirnām un meža tītariem, kuri atļauj sev pieiet pa īstam tuvu…
Pat tik tuvu, ka stirnas nāk mājās un nošķibī visus puķu pumpurus… puķes tak laikam ir arī gardas, ne tikai smaržojošas un skaistas…
Okeāns mūs sagaida tāds kā pabargs – stāvām, ragainām klintīm…