Ap pusdiviem atpakaļ ir Ārijs un Linkolnas vērotāji. Tad – atvadu pusdienas, un ap trijiem izbraucam uz Des Moines.
Ha, rīt jau desmitos tikšanās. Visu atlikušo dienu atkal pavadām mašīnā. Guntars ar Māri ik pa brīdim mainās vietām, mana vieta nemainīga – aizmugurējā sēdeklī pie labā lodziņa, caur kuru arī pārsvarā redzu šo skaisto pavasara un klimatisko zonu pārvērtību pasauli. Diena jau tuvu rietam, kad izbraucam cauri Des Moines, un atrodam lauku rančo, kurā dzīvo Pēteris Briedis ar savu ģimeni. Mūsu sastapšanās visnotaļ neparasta… Zem ceriņu krūma sastopamam saimnieku plūcam tikko nošautu meža tītaru. Skats pietiekami dramatisks. Turpat arī visi kopā uztaisām pirmo bildi, jo tītara spalvas nepielūdzami attālinās no paša ķermeņa, kurš jo mirkli kļūst līdzīgāks vienīgi un tikai – kautķermenim…brrr…
Tad Brieža kungs paziņo, ka vakariņās tītars vis nebūšot, bet brieža gaļa gan... Nezinu, ko domāt… Nē, nē, tas būšot meža brieža cepetis…
Bija nu bija trakoti gardas vakariņas amerikāņu un itāļu gaumē, laikam ar sarkanvīnu. Pirms tam pagrabstāvā aplūkojām caurspīdīgos sveķos iekausētu piraņu, izskatījās pa briesmīga... A ko darīt… viņai tāda dzīve, mums citādāka…