Sākot ar 1905. gadu ieceļotāju skaits Amerikā pirmo reizi vēsturē
pārsniedza vienu miljonu, un 1907. gadā, kad uz Ameriku devās Ulmanis, bija sasniegts rekords ar 1 285 249 ieceļotājiem. Ulmanis tātad ieradies tieši tai gadā, kad emigrantu nekvalificēto darbaroku piedāvājums bija maksimālais, kas neko labu nesolīja. Ulmanis dabūjis laukstrādnieka, pēc tam – pienotavas strādnieka vietu Omahā, Nebraskas štatā, kuru mēs pašlaik šķērsojam, bet no turienes pārgājis uz Ņujorku, kur strādājis kādā pienotavā. Cilājot smagās piena kannas, viņš esot saslimis un ievietots slimnīcā. Pēc izveseļošanās esot iestājies Linkolnas lauksaimniecības institūtā, kuru 1909. gadā beidzis, un turpinājis tajā darboties kā lektors. Jādomā, ka 1913. gada jūnija vidū Ulmanis devies uz Ņuorlinsu, lai sēstos preču kuģī uz Eiropu tālākam ceļojumam uz Latviju.
1954. gadā Kārlis Ulmanis vēlreiz atgiezies Nebraskas valsts universitātē pēc vairāk nekā 40 gadiem. Šā gada 22. maijā universitātes ēkā, kur Ulmanis kādreiz klausījies lekcijas, pēc latviešu trimdas Preses biedrības ierosmes pie sienas piestiprināja Ulmanim veltīta piemiņas plāksne. Piemiņas plāksnē iegravēti šādi vārdi: “Dr. Kārlis Ulmanis, dzimis Latvijā 1877. gada 4. septembrī, neatkarīgās Latvijas pirmais ministru prezidents un vēlāk valsts prezidents, ieguvis šinī universitātē Zinātņu Bakalaura grādu 1909.gadā. Padomju Savienība 1940. gadā, nelikumīgi okupējot Latviju, šo lielo latviešu patriotu un uzticīgo Amerikas Savienoto Valstu draugu aizveda uz Padomju Savienību līdz ar daudziem tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kurus ievietoja vergu darbu nometnēs. Par prezidenta Ulmaņa likteni ziņu nav.”
Minētais teksts piemiņas plāksnē iekalts angļu un latviešu valodā.

Es guļu... es visu to jau esmu izdzīvojis iepriekšējā turnejā… guļu līdz vienpadsmitiem fantastiski līganā, ar īpašām atsperēm aprīkotā gultā… Ar tādu gultu varētu ceļot pāri okeānam, nejustu viļņošanos. Saimnieki to esot iegādājušies vairāksolīšanā un piebilst: ,,Kad mēs bijām jauni…
tā tik ir viena feina gulta”– un gardi nosmej…
Tēju dzeram dārza terasē un skatāmies, kā vāveres, mūs ignorējot, draiskojas savā starpā…