05.05

Ap 10 pēc dušas un nelielas pastaigas ar Bauzeru līdz pastkastītei, pa iebraucamo ceļu uz leju, tad atpakaļ pa nogāzīti… tieši uz gardajām brokastīm. Bauzers nojauš ko nelāgu un ne soli no mums neatstājas… Viņam taisnība… Visi mājas priekšā nobildējamies, un laiks doties uz 700 jūdzēm attālo Linkolnu. Mums līdzi ir ne tikai dotā ceļa maizīte, bet siltas jo siltas, mīlestības pilnas atmiņas, un man uz deguna Silvijas dāvātās saules brilles… Saule te, kalnos, esot īpaši kodīga un dzēlīga, un acis man arī esot jātaupa... Paldies!
Saule te patiešām ir spožāka un arī karstāka, kondicionieri slēdzam te iekšā, te ārā, jo esmu bažīgs par savu balsi.
Tik daudz nākas pavadīt ceļā, ka ar visu vibrosēdekli uzdod mugura, un vējš kaut kur pa logu šad tad aizrauj manas runas spējas…
Amerika ir tik liela, ka nav tik vienkārši aprakstīt redzēto, pie kam tas ir ziedoša pavasara laiks… Bet mēs esam arī brīdināti būt uzmanīgiem, veidojot attiecības ar zaļo pasauli. Daudzi augi var būt indīgi un spēcīgu alerģiju izraisoši. Pie tā arī turamies, un esam tikai dabas vērotāji, pārsvarā – caur Toyotas logu… Nepārskatāmi līdzenumi mijas kalnainiem un ciedriem apaugušiem, acis veldzējošiem un sirdi līksmojošiem skatiem…