Pievakarē tuvojamies Linkolnai…
Urbjoties nepārtraukti kartēs ( un tā visu laiku), laimīgi sasniedzam Kalniņu ģimeni. Viņi mani atcerējušies no iepriekšējās viesošanās Linkolnā 1998. gadā, un paši pieteikušies mūs uzņemt. Linkolna mums ir tikai neliela pieturvieta un satikšanās vieta ar labiem draugiem.
Tikko pa durvīm, mums jau piedāvā visvisādas alus šķirnes.
Nezinu, kuru izvēlēties, tāpēc izvēlos vīnu. Tad eju dušā un gatavojos svinībām, uzvelku vakartērpu – citus šortus un citu T-kreklu. Istabas vidū smaržo balti servēts vakariņu galds... Un mūsu visu gaidītais labdaris, visu mīlētais Ārijs Liepiņš arī ir klāt. Patiešām – tas ir liels prieks atkal un atkal sastapties ar šo jauko cilvēku. Nu ko, glāzes ir piepildītas, saimnieks saka īsu runu, skatāmies viens otram acīs un redzam – paiet vēl viens laimes mirklis mūsu dzīvē. Daudz runājam, daudz smejamies un dzeram labu vīnu. Tad – kopēja fotogrāfija pie kamīna, pavadām līdz mašīnai Āriju, arī paši sevi – līdz naktsmieram.

/Turpinājums sekos/

. . .