04.05

…un vēl – no pirmā mirkļa šais mājās mums bija grūti izrunāt
vārdu suns… Šīs visus mīlošās un apburošās personas vārds ir
Bauzers. Viņš ir liels, ruds, garspalvains un labsirdīgam lācim līdzīgs…
Mēs ar Bauzeru kurinām kamīnu un izbaudām šo uguns mirkli…
Rīta kafija kur nu kuram. Silvijas kundze tūlīt nāks, Donāts gatavo brokastis… Ap desmitiem visi, Bauzeru ieskaitot, sakāpjam Silvijas džipā un dodamies ceļojumā pa krāšņajām Denveras kalnu nogāzēm un kultūrvēsturiskajām vietām. Apmeklējam lielu dabas parku ar kalnā izbūvētu amfiteātri. Skaitu pakāpienus līdz skatuvei… daudz...
Sajūk, vēlāk aizmirstu. Nokļuvis uz skatuves, visiem pilnā balsī saucu:

,, …tu domā, ka debesīs ir tikai zvaigznes!
Vēl tur ir putekļi
un uz dažiem dzīvo cilvēki…”

Neviens to neesot dzirdējis.
Bauzers arī klusē.
Labi, es to visu šīvakara koncertā pateikšu vēlreiz…
Skatāmies dinozauru (kas tie tādi?) atstātajos pēdu nospiedumos, kurus tā arī no Amerikas aizbraukšu – nesaskatījis…
Silvija man nopērk labas saulesbrilles, domā – tas palīdzēs.
Guntars ar Māri liek izstādi un iekārto manas tikšanās vietu.
Mēs ar Silviju meklējam man pulti, jo baznīcā viņiem tādas neesot…
Tādu, kādu es gribētu, veikalā arī nav. Pārdevēja, uzzinot, ka no otras pasaules malas atbraucis dzejnieks, sazvana veikalu, kur tāda esot.
Tas gan būšot pasaules un arī pilsētas citā pusē… Saku – iztikšu bez… nav vairs laika tik tālu braukt.