Laime ...
Reiz, sen, sen, ne tik senos laikos –
kādā mājā dzīvoja kāds suns un kāda pīle.
Saule spīdēja, vējš koku zarus šūpoja, pīle sev
iztiku meklēja pati, un atrada, suns bija piesiets un
dienišķo
putru nopelnīja ik pa brīdim ierejoties …
Pēc dabas dusmīgs nebija.
Gliemeži pietika pīlei, saimnieces dotais paēdiens suņam …
Tā viņi visi tur laimīgi, vai arī – ne tik, dzīvoja …
Pīlei bija ik rīta svinīgais rituāls –
pie būdiņas saistīto suni pakacināt.
Viņa nekad negāja tik tuvu, ka plušķainais
vaukšķis varētu to aizsniegt.
Pīle, nabaga piesietās dvēselītes tuvumā, mēdza
nogorīties arī dienas vidū, pēcpusdienā un vakarā vēlu …
Tā apzināti kaitinot un izceļot savas brīvības
priekšrocības.
Kādu rītu saimniece atrada savu pīli beigtu …
Nelaimīgā gulēja zālē,
labu gabalu no piesietā suņa iestaigātās taciņas …
Kas bija noticis ar mīļo pēkšķi? …
Visi lauzīja galvas un nevarēja notikušo saprast …
Izrādījās, ka iepriekšējā vakarā vecmāmiņa bija
sakopusi sunīša teritoriju un nedaudz pārvietojusi
būdiņu …
Bet visgudrā un vīzdegunīgā pīle - ne to zināja,
ne paredzēt varēja …
Kas vienam laime - citam nelaime …
/turpinājumi sekos/
2 komentāri:
Visu nevar izrēķināt, ne ģeometriski aprēķināt, i suņam, i pīlei bija vienādas izredzes. Un laimīgi bija abi, tikai ne vienā laikā...
Paldies! Tik teikšu - tāda ir dzīve un izvēles iespējas ... Kā jau pie ļaužiem ...
Ierakstīt komentāru