Livars – Kas TU esi?
Jānis Vītols – Vārdā
Jānis, saukts Es tieku. Arī uzvārds latvisks – Vītols. Un sirds Man latviska,
bet viss cits – multikulturāls. Pilsētas puika no rajona, citi teiktu, ka
huļigāns ar manierēm, kurš spēlē ar naža asmens klavierēm. Es teiktu, ka drīzāk
dzīvs nemiera gars, kurš meklē savu vietu plašajā pasaulē. Jā, esmu
piedzīvojumu meklētājs. Revolucionārs.
Livars – Kāds TU esi?
Jānis Vītols – Ja
pagājušo reizi teicu, ka Tu - Livar esi Lidotājs, bet Es - Sapņotājs, tad īsti
nekas nav mainījies, vēl joprojām esmu Tev konjak-mucu parādā. Un Lauskis, kurš ar
aukstumu piezadzies un neļauj naktīs gulēt, nācis klāt. Ticu savam „līdzsvara”
likumam, piemēram, izdarot ko labu viss labais nāk atpakaļ uzreiz ar prieku un
pozitīvām emocijām, taču izdarot, ko kaitīgu, zinu, ka belziens būs, bet nezinu
kad, šķiet tas ir lielākais sods - baidīties un uzmanīties un izvairīties.
Cilvēka bagātību mēra ne jau tajā cik viņam
ir, bet tajā cik maz viņam vajag, lai būtu laimīgs. Es varu teikt, ka esmu
laimīgs, jo maz man ir mantas, bet jūtos es labi. Baudīt dzīvi var dažādi. Lai
vakars būtu izdevies, ar vīna glāzi un vienu stāstu labu Man pietiek. Taču
ieslīgt rutīnā vēlmes nav, tādēļ prieciņi jau ir prieciņi, ka tie ir dažādi un
reti.
Pasaules ļaudis atšķiras. Reiz, kad britu
Kolonija devās apgūt Ziemeļameriku, viņi tagadējās Vankūveras (Kanādā) apriņķī
sastapa, kādu cilti, kura cītīgi vāca daždažādas mantas gada garumā. Kad šis
viens gads apritēja – Cilts rīkoja svētkus, kuru laikā visa savāktā manta tika
sadedzināta lielā un kopīgi kurinātā ugunskurā. Briti, protams, šos svētkus
aizliedza, tik tādēļ, ka nespēja izprast šo cilti. Cilvēki diemžēl baidās no tā
ko neizprot. Arī Es.
Par laimi pasaules biznesa vide mainās,
arvien vairāk tā kļūst sociāla un patiesi dod vairāk devuma sabiedrībai un kas
dod, tas saņem arī pretī. Arī es esmu dažāds, bet vēl savas cīņas jāizcīna,
savas trejdeviņas zemes jāaplūko un savas trejdeviņas jūras jānopeld.
Livars – Ko Tu dari?
Jānis Vītols – Es
cenšos iekarot pasauli un uzveikt sevi. Esmu ļoti sasaistījies ar Rīgas
Stradiņa Universitāti, ne medicīnu, bet žurnālistiku. Man ir grūti teikt, vai
būšu žurnālists, vai spēšu uzņemties šo nastu un cilvēkus nepievilt. Vairāk
esmu redaktora tips. Iespējams tādēļ laužos iekšā reklāmā, sabiedriskajās
attiecībās un projektu vadīšanā, bet tā ir pavisam cita pasaule. Godīgi sakot
radošā pasaule ir nežēlīga un turbolence liela, krata no visām pusēm. Iepauzēt
vai apstāties tajā atļauts nav. Bet tā ir krāšņa un atvērta visiem. Un iespējas
tiek dotas visiem. Visiem, kas to vēlas.
Ceļojums uz radošo pusi sākās ar
„Baltimelnās Revolūcijas” projektu, kura laikā ar domubiedru grupiņu esam
izbraukuši teju visu Latviju, pasniedzot jauniešiem radošo rakstīšanu,
fotografēšanu, plakātu veidošanu un
patiesībā savdabīgu domāšanu ārpus rāmjiem, arī grāmatu esam izdevuši. Vai labi esam nopelnījuši? Esam labi
pastrādājuši un daudz jaunu stāstu ieguvuši, daudz labu cilvēku satikuši.
Naudas izteiksmē, šķiet apaļa nulle būs, kas nav liela bēda. Iegūstam, Mēs,
iespējas. Ieguvu vienu – kļūt par starptautiska žurnāla „Mašta” redaktoru
komandas dalībnieku. Viņu tagad tirgo lepnās Londonas un Parīzes galerijās.
Ieguvu piedzīvojumu, ceļojumu un savus vārdu, uzvārdu uz Latvijā ekskluzīva
izdevuma.
Brīvprātīgošana ir atslēga uz panākumiem tagadnē un nākotnē. Tas ļauj iegūt zināšanas un pieredzi ātrāk, kā lēnām kāpjot pa karjeras kāpnēm. Līdzīgi Mums ir ar Latvijas ielu vingrošanas sporta biedrību, strādājam par brīvu, rullējam pa Latviju un priecējam bērnus ar sporta svētkiem un šovu. Šovasar 4. Augustā, nu jau būs otrais Mūsu rīkotais pasaules čempionāts, kurā spēkus mēros planētas spēcīgākie ielu vingrotāji.
Brīvprātīgošana ir atslēga uz panākumiem tagadnē un nākotnē. Tas ļauj iegūt zināšanas un pieredzi ātrāk, kā lēnām kāpjot pa karjeras kāpnēm. Līdzīgi Mums ir ar Latvijas ielu vingrošanas sporta biedrību, strādājam par brīvu, rullējam pa Latviju un priecējam bērnus ar sporta svētkiem un šovu. Šovasar 4. Augustā, nu jau būs otrais Mūsu rīkotais pasaules čempionāts, kurā spēkus mēros planētas spēcīgākie ielu vingrotāji.
Reizēm no rakstīta vārda var sagurt. Saguru
no rakstīšanas un sapņi piepildījās – kļuvu par neliela interneta radio „Runā
Skaļāk” vadītāju, ar visu savu šļupstēšanu un jancīgo mūzikas gaumi, kura nu
jau ir modē. Augam ar pieredzi un darbinieku skaitu, augu arī Es. Viss jādara
ar mēru, citādāk var nožņaugties no darbu darbiem. Lai arī pagaidām esmu tikai
sava dzīves kursa sākumā, esmu sapratis, ka tikai ar smagu darbu un ticību sev,
gan jau sasniegšu arī savus lielos dzīves mērķus.
Livars – Kāpēc TU to dari?
Jānis Vītols – Jo man
patīk. Tā, Livar - ir liela laime darīt to, kas tiešām patīk. Dot un saņemt, būt zināšanu un informācijas virpulī. Tās ir
manas narkotikas. Miljons dālderu nopelnīt vēl paspēšu. Tikai mieru un ar mēru. Bet nu uz studiju es skrienu, lai vakars
jauks un diena nākamā ar’.
4 komentāri:
Daudz spēka un oriģinalitātes, izturības šajā postmodernisma laikā! Paldies par interviju, lasīju ar kāpinātu interesi.
Paldies! Patiesības jau zināmas ... bet labi, ka kāds tās atkal atgādina ... /tas par Vītolu/
Paldies, par vēlējumu Valter!
Ir vēla nakts.
Kārtējā negulētā nakts.
Meklēju patiesību...
Atradu?
Nē!
Vēl jāmeklē...
/J.Vītols/
Naktis miegam ... nevis patiesības meklējumiem ... ha, ko tumsā gribi atrast, Vītol?!
Ierakstīt komentāru