Elita Ratinika

Sniega pūkas krita lēni un arī es nesteidzos.

Gāju kājām, lai ilgāk varētu izjust ciemos iešanas prieku.

Nojautu, ka tās nebūs tikai kopīgas pusdienas ar dēlu ...

Skārnī ilgi nevarēju  izvēlēties gaļiņu, lielveikalā man nepatika augļi ...

Pa ceļam godīgi gaidīju zaļos cilvēciņus, lai gan brīvdienās krustojumi ir brīvi ...

Biju saskaitījusi 987654321 sniega pūciņu,

biju nobaidījusi 1 suni un, tad jau arī biju klāt ...

Padzērusi karstu tēju, sāku darboties ap plīti.

Kas nu tur liels no tā, ko pateica dēls!..

Pabraukāsies bišķiņ ar riteni ...

  - Es tevi mīlu!
Ar sniega pūkas vieglumu pieskāros dēla matiem un atbildēju:
 - Es tevi arī!
Atceļā uz mājām vairs nesniga, varbūt sniga, nē, laikam nē ...

Tikai tās zābaku zoles, smagas, apķepušas ar sniega putru, kā es ar bailēm ...

Un tad es lūdzu palīdzību ...

( Vai īsziņu lasot, jutāt, cik auksti man pirksti ..)

- ... nebaidieties!
 

Un dēla atgriešanās man jau ir sākusies ... 
  

http://www.velomens.lv/