Elita Ratinika
Sniega pūkas krita lēni un
arī es nesteidzos.
Gāju kājām, lai ilgāk varētu
izjust ciemos iešanas prieku.
Nojautu, ka tās nebūs tikai
kopīgas pusdienas ar dēlu ...
Skārnī ilgi nevarēju
izvēlēties gaļiņu, lielveikalā man nepatika augļi ...
Pa ceļam godīgi gaidīju zaļos
cilvēciņus, lai gan brīvdienās krustojumi ir brīvi ...
Biju saskaitījusi 987654321
sniega pūciņu,
biju nobaidījusi 1 suni un,
tad jau arī biju klāt ...
Padzērusi karstu tēju, sāku
darboties ap plīti.
Kas nu tur liels no tā, ko
pateica dēls!..
Pabraukāsies bišķiņ ar riteni
...
- Es tevi mīlu!
Ar sniega pūkas vieglumu pieskāros dēla matiem un atbildēju:
- Es tevi arī!
Atceļā uz mājām vairs nesniga, varbūt sniga, nē, laikam nē ...
Tikai tās zābaku zoles,
smagas, apķepušas ar sniega putru, kā es ar bailēm ...
Un tad es lūdzu palīdzību ...
( Vai īsziņu lasot, jutāt,
cik auksti man pirksti ..)
- ... nebaidieties!
Un dēla atgriešanās man jau
ir sākusies ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru