Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

43. turpinājums

Populārs izpriecas veids bija ūdens tūrisms. Armijas noliktavā, tā saucamajā ОФИ, pārdeva lieliskas gumijas laivas, kas maksāja ne pārāk dārgi, ne pārāk lēti. Vairs lāga neatceros 60 vai 120 rubļi. Trijatā sametām naudiņu un nopirkām laivu. Ar Edmundu dodamies izmēģinājuma braucienā. Pa kuru tuvāko upi braukt? Brauksim pa Lielo Juglu. Tai taču jābūt dziļākai par Mazo Juglu. Ar vilcienu aizbraucam līdz Bajāriem un dodamies uz upi. Brīnumainā kārtā lielās upes dziļums līdz potītēm. Laivai gan ir ļoti maza iegrime, bet visai bieži vajadzēja pamest laivu un pašiem brienot pa upi vilkt kuģošanas līdzekli aiz aukliņas.

Sākās mūsu, ik pavasara nobraucieni pa Amatu. Kā spilgtākais brauciens atmiņā palikusi reize, kad laivā braucām es, Irēna un Arvīds. Sekmīgi esam izbraukuši lielās krāces. Tā tad viss kārtībā. Mazliet tikai jāpaairē uz kreiso pusi, lai tiktu garām virs ūdens esošai koka saknei. Slinki paairējam uz kreiso malu un saņemam mācību. Slinkums nav brālis! Laiva aizķeras aiz saknēm un mēs esam dziļajā ūdenī. Arvīds un mana māsa pieķērušies pie kādām saknēm. Arī es cenšos to darīt. Pie kuras saknes pieķeros, tā satrupējusi. Vienīgā iespēja turēties pie Irēnas, bet droši vien tad noraušu viņu no saknes. Jālaižas peldus. Par nelaimi straume plūst uz stāvu klinti, tādēļ jāmēģina pārpeldēt uz pretējo krastu. Esmu taču biezi saģērbies, kājās zābaki, kustības kļūst arvien gurdākas. Vienu mirkli pārņem izmisīga doma: „Vairs nav ko, jālaižas, lai nes līdz Carnikavai!” Bet pēkšņi kājas pieskaras zemei. Izrāpoju bez spēka krastā. Skatos abi divi uzrausušies uz koka stumbra un malko kādu spēcīgu dzērienu. Bet es esmu viens otrā krastā, bez mantām, bez dzēriena...

Vienā pavasarī, pēc nabadzīgas ziemas, Amatā ūdens līmenis ļoti zems. Uz otru krastu var pāriet pa laipiņām. Dažām pat pierīkotas margas. Piepeldam pie šādas laipiņas. 

Izrādās, ka laivu var izvilkt pa laipas apakšu. Es esmu laivas pakaļgalā un to pieturu. Visi jau pārkāpuši laipai un pārsēdušies priekšgalā, bet man viena kāja laivā laipas lejas pusē, bet otra- augšpusē. Es saku: „Ātri pārcelšu kāju pāri margai un brauksim tālāk!” Bet no braukšanas tālāk nekas neiznāca. Lai gan kāju pāri margai cēlu zibenīgā ātrumā, taču straume bija ātrāka, kāja aizķērās aiz margas un kājas pret manu gribu veidoja špagati, kamēr iegāzos ūdenī.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuāra tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/