Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
43. turpinājums
Populārs izpriecas veids bija ūdens tūrisms. Armijas
noliktavā, tā saucamajā ОФИ, pārdeva lieliskas gumijas laivas, kas maksāja ne
pārāk dārgi, ne pārāk lēti. Vairs lāga neatceros 60 vai 120 rubļi. Trijatā sametām
naudiņu un nopirkām laivu. Ar Edmundu dodamies izmēģinājuma braucienā. Pa kuru
tuvāko upi braukt? Brauksim pa Lielo Juglu. Tai taču jābūt dziļākai par Mazo
Juglu. Ar vilcienu aizbraucam līdz Bajāriem un dodamies uz upi. Brīnumainā
kārtā lielās upes dziļums līdz potītēm. Laivai gan ir ļoti maza iegrime, bet
visai bieži vajadzēja pamest laivu un pašiem brienot pa upi vilkt kuģošanas
līdzekli aiz aukliņas.
Sākās mūsu, ik pavasara nobraucieni pa Amatu. Kā
spilgtākais brauciens atmiņā palikusi reize, kad laivā braucām es, Irēna un
Arvīds. Sekmīgi esam izbraukuši lielās krāces. Tā tad viss kārtībā. Mazliet
tikai jāpaairē uz kreiso pusi, lai tiktu garām virs ūdens esošai koka saknei.
Slinki paairējam uz kreiso malu un saņemam mācību. Slinkums nav brālis! Laiva
aizķeras aiz saknēm un mēs esam dziļajā ūdenī. Arvīds un mana māsa pieķērušies
pie kādām saknēm. Arī es cenšos to darīt. Pie kuras saknes pieķeros, tā
satrupējusi. Vienīgā iespēja turēties pie Irēnas, bet droši vien tad noraušu
viņu no saknes. Jālaižas peldus. Par nelaimi straume plūst uz stāvu klinti,
tādēļ jāmēģina pārpeldēt uz pretējo krastu. Esmu taču biezi saģērbies, kājās
zābaki, kustības kļūst arvien gurdākas. Vienu mirkli pārņem izmisīga doma: „Vairs
nav ko, jālaižas, lai nes līdz Carnikavai!” Bet pēkšņi kājas pieskaras zemei.
Izrāpoju bez spēka krastā. Skatos abi divi uzrausušies uz koka stumbra un malko
kādu spēcīgu dzērienu. Bet es esmu viens otrā krastā, bez mantām, bez
dzēriena...
Vienā pavasarī, pēc nabadzīgas ziemas, Amatā ūdens
līmenis ļoti zems. Uz otru krastu var pāriet pa laipiņām. Dažām pat pierīkotas
margas. Piepeldam pie šādas laipiņas.
Izrādās,
ka laivu var izvilkt pa laipas apakšu. Es esmu laivas pakaļgalā un to pieturu.
Visi jau pārkāpuši laipai un pārsēdušies priekšgalā, bet man viena kāja laivā
laipas lejas pusē, bet otra- augšpusē. Es saku: „Ātri pārcelšu kāju pāri margai
un brauksim tālāk!” Bet no braukšanas tālāk nekas neiznāca. Lai gan kāju pāri
margai cēlu zibenīgā ātrumā, taču straume bija ātrāka, kāja aizķērās aiz margas
un kājas pret manu gribu veidoja špagati, kamēr iegāzos ūdenī.
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuāra tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi
fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
5 komentāri:
Visu cieņu O.Žīgura kungam par atklātību un devumu, kam aizvien interesanti sekot!
Paldies, Valter! Vakar sastapu cienījamo autoru, kurš man pastāstīja par savām sportiskajām aktivitātēm brīvdienās... Viņu kā magnēts pievelk
"Magnēts" ...
Jā, var redzēt, ka sportisks, izskatās krietni vien jaunāks, nekā patiesībā ir!
Un apbrīnojami, ka var pastāstīt šitik te daudz stāstu no savas dzīves!
Paldies par visu O. Žīgur!
Paldies, Agni! Domāšana pozitīvās kategorijās dzīvē nosaka ļoti daudz! Gars grib - miesai ir jāvar ... God. Žīgurs ir labs piemērs, kā uzkāpt Dzīves izvēlētajās virsotnēs un ledāju klātajās kalnu galotnēs! ...
Priecīgu, veselīgu un laimīgu Jauno 2012. gadu!
Ierakstīt komentāru