Ojārs Žīgurs

O J Ā R A   C E Ļ O J U M S

/80 gadu garumā/

* * *

36. turpinājums

    Tas ir sadisms pret kareivi. Ir svētdiena. Nekas nav jādara, bet tev jāatrodas kazarmās, jo nav piešķirts svētdienas atvaļinājums. Pirmos piecus mēnešus vispār nelaida ārā no kazarmām. Pirmajā rudenī, kad no Ādažiem atgriezāmies Rīgā staršina sastādīja atvaļinājumā laižamo sarakstu, ko iesniedza pulka vadībai. Pirms katras laišanas uz pilsētu staršina pārbaudīja kā esam apģērbušies, pie viena noinstruējot kā jāizturas pilsētā un katram iedeva atvaļinājuma zīmi, ko vajadzēja uzrādīt, ja tevi aptur pa Rīgu klaiņojošās patruļas. Rīdzinieki drīkstēja būt brīvi no sestdienas pēcpusdienas līdz svētdienas vakaram, pārējiem brīvību deva tikai no svētdienas rīta. Bet atvaļinājumā nelaida katrā nedēļas nogalē. Bet vai tas ir atvaļinājums, divas reizes pa vienai brīvdienai mēnesī. Un ja esi sastrīdējies ar staršinu, tad arī šīs divas dienas ir zem jautājuma zīmes. 

Dažreiz gan pulka komandieris vienam otram piešķīra atvaļinājumu par izciliem nopelniem, piemēram, pulka labākajam šāvējam. Arī ja no slimnīcas pienāca ziņa par piederīgo smagu slimību, vai vēl lielāku nelaimi.

 Tā tas arī notika pirmā rudens sākumā, bet jau pēc pāris mēnešiem vecāko biedru apmācīti, atvaļinājumu piešķīrām paši sev, izmantojot citas iespējas. Pielietojām tā saucamo „Личный знак”. Neliels skaits šo apaļo, apmēram 40 mm diametrā, misiņa plāksnīšu, atradās staršinas rīcībā. Uz plāksnītes iegravēts pulka pastkastītes numurs un ripuļa kārtas numurs. Viņš tos izsniedza, ja zaldātu kā izsūtāmo vajadzēja aizsūtīt uz pilsētu, kādu uzdevuma veikšanai, piemēram, izsaukt virsnieku uz kazarmām. Šie ripuļi atradās arī katra sevi cienoša kareivja rīcībā. Protams, pašdarināti, vai precīzāk, viltojumi. Ar tiem pilsētā varēja justies diezgan droši sastopot cilvēcīgus patrulētājus. Ja patruļas priekšnieks bija kāds nagu vecis, tad varēja arī tikt atmaskots. Tādēļ pilsētā esot, es vienmēr uzmanījos no patruļām, lai nenonāktu viņu tuvumā. Ar šiem viltojumiem bija riskantāka iziešana no kazarmām, tādēļ drošības dēļ parasti gājām pa iemīto taciņu uz caurumu žogā, Bābelītes ezera pusē. Pa šo ceļu varēja iet arī pilnīgi bez dokumentiem, tad vajadzēja nākt pa šo pašu taciņu atpakaļ.

Kazarmās jāatgriežas uz vakariņu laiku, jo rotas virsniekiem jādežūrē rotas telpās. Dienas laikā neviens pārbaudītājs nevar apgalvot, ka zēns ir patvaļīgā prombūtnē, jo parasti visi „proguļščiki” dieniniekam pasaka, ka aiziet uz blakus pulku pie draugiem. Šāda patīkama brīvdiena parasti nobeidzas ar „sarkanām briesmām”. Tā iesaucām svētdienu vakariņu tradicionālo ēdienu: biešu vinegretu.

Tā kā māsīca Lūcija ar Eiženu dzīvoja Lielvārdes ielā pie Teikas, tad mans drošais ceļš pa žoga caurumu, meža malu, pāri Ļeņina ielai un tālāk pa Šmerļa meža malu līdz Lūcijas mājai. Tur skapī karājās mans uzvalks. Pārģērbos un devos savās gaitās. Tikai vakarā savlaicīgi vajadzēja atgriezties.

Uz pilsētu gājām arī kolektīvi 5 līdz 10 cilvēki. Rotas komsorgs sastādīja sarakstu kino apmeklēšanai. Atbildību uzņēmās kāds no rotas seržantiem, kurš arī devās uz pilsētu. Aiz vārtiem norunājām cikos satiksimies un viss kārtībā. Dažreiz gan tiešām gājām uz Teiku noskatīties kādu filmu. Tā noskatījāmies Tarzana filmu seriālu. Šos gājienus ierakstīja komjaunatnes labo darbu sarakstā, kultūras līmeņa celšanai.

* * *

Dažreiz izdevās tikt mājās uz vairākām dienām. Reiz, pavasarī, majors Anfimovs izsaka vēlēšanos, ka pie ieejas autoparkā un ap tā teritoriju vajadzētu sastādīt puķītes, lai būtu skaistāk Es esmu aktīvs šīs idejas atbalstītājs. Saku, ka man ir paziņas dārzniecībā un, ka puķes varēšu sagādāt. Viņš gan saka, ka nevarēšot naudā samaksāt. Toreiz bija grūtības ar veļas mazgāšanas pulveri. Zināju, ka noliktavā ir ziepjakmens, nātrija sārms NaOH, ko var izmantot šim nolūkam. Saku, ka puķes varēšu iemainīt pret šo sārmu. Biju pieticīgs un teicu, ka 3 dienu laikā es uzdevumu izpildīšu. Tā es ar atvaļinājuma dokumentu un ziepjakmens paku ar sardzes mašīnu devos uz Rīgu. Šīs dienas nodzīvoju pa mājām, nedaudz iztirgoju sārmu, par iegūto naudu tirgū nopirku veselu lērumu atraitnītes. Peļņa, ko guvu no šī, kā tagad latviski saka „biznesa darījuma”, bija 3 jaukas atvaļinājuma dienas un dažas bundžas ar NaOH, kas vēl ilgi mētājās mājās. Šajās dienās krietni izbraukājos ar motociklu M72, tā saucamo „emku”. Nezinu kādā veidā papam uzradās kāds paziņa, vārdā Koļa.  Mūsdienās viņu sauktu par biznesmeni, bet toreiz viņš skaitījās veikls spekulants. Viņš reizēm atveda un mūsu pagalmā nokrāva dažādus materiālus, kā nojaukto baraku dēļu blokus, dažādas brusas, skārdu. No kokmateriāliem mums arī kas atlēca, gan kā kurināmais, gan izjaucot baraku blokus, to spundētos dēļus izmantojām nepabeigto istabu sienu apšūšanai. Mūsu šķūnītī Koļa bija atstājis motociklu. Nezinu vai tas piederēja viņam, vai to glabāja kā aizdevuma ķīlu. Šitam motociklam ir viena ļoti jauka īpašība. Tam nav vajadzīga aizdedzes atslēga. Caurumiņā, kur jāievieto atslēga, var ielikt divus sērkociņus ar kuriem saslēdz kontaktus un mašīna braukšanai gatava. Vispirms braukāju pa blakus ieliņām, bet tad sadūšojos, iesēdināju mammu kulbā un aizvedu uz  Mīlgrāvja veikalu. Pat neiedomājos, ka tas ir kāds risks, jo motociklam dokumenti nebija. Ja atmiņa neviļ, tad šajās dienās veicu divus Mīlgrāvja braucienus, pie kam vienreiz man izdevās pat apgāzties.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/