Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

27. turpinājums

Tehnikumu beidzot mums 4 gadus vajadzēja nostrādāt tajā darba vietā, uz kurieni Vietējās rūpniecības ministrijas onkuļi mūs nosūtīja. Tā, ka visiem darba piedāvājumi nebija, tad darbu varēja sameklēt arī paši, tikai to attiecīgi ministrijā noformējot. Tā nokļuvu Staļina rajona rūpkombinātā par garāžas vadītāju. Garāža atradās Lopkautuves ielā, blakus Ūdru grāvim. Tagad vairs nav ne tādas ielas, ne tāda grāvja. Garāžā atradās 2 braucošas mašīnas ZIS 5 un GAZ AA. Garāžas teritorija atgādināja lauku saimniecības pagalmu. Mazā, zemā divistabu mājiņā mitinājās garāžas sardze, paveca tantiņa. Durvis veda uz virtuvi, kur pie durvīm atradās garāžas priekšnieka galdiņš, kur es katru rītu izrakstīju ceļa zīmes un aizpildīju dažas atskaišu lapas, par iztērēto degvielu un eļļām. Pagalma tālāko šķūni izmantoja par garāžu. Pagalmā tantiņai bija vairākas sakņu dobes. Manā pakļautībā divi šoferi. Viens vecāks vīrs, kurš brauca ar Zisu, un otrs, mana vecuma puisis Graudiņš, vārdu gan aizmirsu. Mūs abus gandrīz vienlaicīgi iesauca armijā. 2006. gada sākumā viņu satiku Melngalvju namā dziedot „Absolventu” koncertā. 

Garāžā darba nebija daudz. No rīta sazvanīju rūpkombināta kantori, lai uzzinātu dienas maršrutus, izrakstīju ceļa zīmes, pieprasīju talonus degvielai un eļļai un sastādīju atskaites. Par remontu gādāja šoferi paši. Bet es ātri padarījis darbu gāju uz Valsts bibliotēku, lasīt žurnālus un avīzes, it sevišķi „Cоветский спорт”.

Kā jau pēckara gados, šoferus vajadzēja laist haltūru braucienos. Šiem braucieniem es arī izrakstīju ceļa zīmes. Bet korumpēties man nebija iespējas, jo neviens man nepiedāvāja ne mazāko daļiņu no haltūras peļņas.

Šajā darba vietā mani visvairāk uztrauca tas, ka sākot šeit strādāt, man vajadzēja pieņemt savā inventārā, ja atmiņa neviļ, 125 automašīnas GAZ AA, kuras atgādāja no Ļeņingradas kapitālajam remontam. Uz savu kapa vietu tās atbrauca pašas saviem spēkiem. Mašīnas atradās Duntes ielā, plašā, nožogotā pagalmā, kur tagad atrodas kādreizējā RAF korpuss. Daļa mašīnu atradās arī Tvaika ielā. Mani aizveda mašīnas apskatīt. Bet no tām bija palikuši tikai šasiju rāmji, daži tilti un kabīņu grausti. Viss derīgais aizgājis savu ceļu.

Biju nostrādājis gandrīz pusgadu, kad man vajadzēja šoferi ar Zisu palaist haltūrā uz Krustpils pusi. Brauciens notika svētdienā, no darba brīvajā laikā. Pienāk pirmdienas rīts, bet nav ne miņas no mašīnas un šofera. Pēcpusdienā ierodas šoferis bez mašīnas. Esot izkusis klaņa gultnis.

Izcēlās liels skandāls. Kā es uzdrošinājies palaist haltūras braucienā! Bet tas jau bija tā iegājies, ka šoferi nestrādāja, ja viņiem nedeva tādas iespējas. To visi zināja. Bet mani patrieca, neizrakstot pat darba grāmatiņu. Tā mans faktiskais darba stāžs ir par pusgadu īsāks par oficiāli atzīto. Kadrinieks uzrakstīja tikai izziņu, ka esmu strādājis no tāda līdz tādam laikam un aizgājis uz paša vēlēšanos. Saņēmu tikai mutisku nosodījumu, ka esmu nekur nederīgs, u.t.t.

Ar atvieglojumu pametu šo darbu, it sevišķi 125 automašīnu dēļ.

* * *

Dažas dienas pēc atlaišanas no Rūpkombināta satieku savu kursa biedru Jāni Penku. Viņš strādā LVU Siltumtehnikas katedrā par laborantu. Uzzinu, ka viņiem vajadzīgs vēl viens laborants. Aizeju pie katedras vadītāja uz pārrunām, tad uz Vietējās rūpniecības ministrijas kadru daļu, lai dabūtu atļauju strādāšanā iestādē, kas pakļauta citai ministrijai. Un tā 1949. gada 1. novembrī sāku strādāt Universitātē. Pirmo reizi ieejot Universitātes vestibilā un kāpjot pa platajām, greznajām kāpnēm uz otro stāvu, mani pārņēma vārdos grūti izsakāma sajūta, it kā svinīga, it kā bijīga. Katedra atradās galvenās ēkas otrajā stāvā, bet laboratorija Maskavas ielā 192, pie Krīdenera dambja. Tur bija mana galvenā darba vieta, kopā ar vecāko laborantu Šneideru, vīru gados. Pirmskara gados šeit atradusies siltumstacija. Ēkā ļoti plaša halle, kurā atradās tvaika mašīna, pagraba telpās apkures krāsns. Vilkmi nodrošināja ļoti augstais skurstenis. Pusapaļajā verandā atradās laborantu un pasniedzēju darba vietas. Mūsu uzdevums apkalpot studentu laboratorijas nodarbības siltumtehnikā. Bez tam Universitātes prorektors centās izstrādāt zinātnisko darbu, par slapja kurināmā izmantošanas efektivitāti un mums vajadzēja viņu apgādāt ar tehniskajiem datiem. No rīta iekurinām katlu, sametam kurtuvē slapjo malku, kurinām un pierakstām termogrāfu un manogrāfu rādījumus. Smīnēdami veicām šo darbu, jo mūsu izpratnē te līdz zinātniskam darbam bija visai tālu.

Katedras vadītājs profesors Kārlis Plaude Latvijā ieradās tikai 1944. gadā. Viņš bija ļoti atsaucīgs cilvēks, labprāt aprunājās ar tādiem puikām kā es un Jānis. Viņš parasti uzturējās katedrā. Pēc dažiem gadiem viņu ievēlēja par Zinātņu akadēmijas prezidentu.

Uz Maskavas ielu vadīt nodarbības brauca docents Dumpis. Viņu iekļāva zinātnieku delegācijā braukšanā uz Šveici. Tajos gados!!! Šveicē Dumpis lūdza politisko patvērumu un Latvijā vairs neatgriezās.

Vēl katedrā strādāja asistents Vilciņš, visai īgns cilvēks. Vienmēr rūca, šķendējās. Vienīgi nopircis motociklu viņš kļuva cilvēcīgāks. Stāstīja par problēmām ar iegādāto motociklu. Pēc ilgiem gadiem es viņu pēdējo reizi redzēju, kad tehnikumā man bija pirmā darba diena, bet viņam tā bija pēdējā darba diena automobiļu nodaļā. Viņš, protams, mani nepazina un es arī nestādījos priekšā.

Dažreiz man vajadzēja strādāt pie studentiem arī Raiņa bulvārī. Visvairāk atmiņā palikuši lielie analītiskie svari, uz kuriem brīvajā laikā svēru visādas sīkas lietiņas, kaut vai savus matus. Nogriežu noteikta garuma matu un uzlieku uz svariem. Brīnišķīga darbošanās.

Algas dienās ar Jāni gājām uz vīnu degustēšanas veikalu, kurš atradās Brīvības bulvārī blakus tagadējai Hansabankai. Katru reizi iemetām pa pāris glāzītēm dažādus vīnus, it kā degustēdami, kaut gan līdz degustācijai bija tālu. Diemžēl, jeb par laimi, šo degustētāju karjeru pārtrauca iesaukums dienestā.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/