Reiz Viņš Viņai sniedza sirdi no konfekšu kārbas.

-         Paldies, viņa teica un ielika to savā dārgumu lādē.

Kādudien dzīvei var būt rūgtena garša ..., 

tad arī noderēs.

Daudzkārt tika vērta un atkal aizvērta lādīte, 

bet vienmēr tajā palika, zelta papīrītī ietītā, sirsniņa. 

Neviens dzīves mirklis nešķita tik rūgts,

lai vajadzētu apēst šo dārgo saldumu. 

Bet tad pienāca diena, 

kad Viņai bija jāmirst, roka sniedzās pēc lādītes, 

dārgumi izbira,

-         Nepaspēju, Viņa nodomāja.

Rokā palika mazītiņa sirsniņkonfektīte ...

-         Saldummīle, palicēji noteica.

Ak, viņi jau nezināja, ka vissaldākā konfekte ir tā,

kura netiek apēsta ...

/Elita Ratinika/