Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

15. turpinājums

Esmu saglabājis pamatskolas liecības. Tikai nekādi nevarēju saprast, kur palikusi 5. klases liecība. Rūpīgi tās glabāju, bet šī nav. Tikai nesen ieskatījos 4. klases liecībā. Tur atzīmēts, ka no skolas atbrīvots 1942. gada 16. maijā un pārcelts 5. klasē. Bet dīvainā kārtā 1942./ 43. mācību gadā esmu apmeklējis 6. klasi, kuru arī sekmīgi beidzu. Tādejādi jau, 1944.gadā absolvēju 38. tautskolas 7. klasi ar 1. šķiras apliecību, nemaz neapmeklējot 5. klasi. To apstiprinājis klases audzinātājs A. Lezdiņš ar savu parakstu. Bet liecībā nav ne skolas pārziņa paraksts, ne skolas zīmogs. Kāds vēl var nodomāt, ka tā ir viltojums. Oriģinālu iesniedzu iestājoties tehnikumā Kad es pēc dienesta gribēju dokumentus dabūt,  arhīvā tie nebija saglabājušies. Lai nu kā, matemātikā, dabas zinībās un arī ticības mācībā esmu ieguvis 5, bet latviešu valodas rakstos 3. Pārejās atzīmes ir četrinieki. Aplūkojot liecības secināju, ka esmu mācījies vairākās skolās, kaut gan neapzinos, ka būtu skolas mainījis. Pirmajā un otrajā klasē apmeklēju Rīgas pilsētas Tālivalda pamatskolu Rēveles ielā Nr. 86. Liecībās atzīmēts, ka nākamajā klasē mācības sāksies 7. oktobrī. Tik vēlu! Un vēl labajos Ulmaņa laikos!

Turpretī trešajā klasē es mācījos Rīgas pilsētas 58. skolā, kas vienlaikus ir „Nepilnā vidusskola ar latviešu mācības valodu.” To apliecina ieraksts liecībā, kuras virsrakstu veido teksts: „PSRS Latvijas PSR Izglītības Tautas Komisariāts.” Ceturtajā klasē es vienkārši mācījos Rīgas pilsētas 38. pamatskolā, bet jau 6. un 7. klasē apmeklēju Rīgas pilsētas 38. tautskolu. Visu šo skolu apmeklēšanai tika veltīti 6 mācību gadi, pie kam vācu laikā mācību stundu skaits bija ļoti samazināts. Klases beidzot nenotika neviens eksāmens. Pamatskolu arī beidzām bez eksāmeniem. Kas eksāmens tāds ir par zvēru, nebija ne jausmas. Mūsu skolotāji bija tik jauki, ka pēc oficiālās skolas beigšanas noorganizēja latviešu valodas un matemātikas eksāmenus, lai mēs nedaudz sajēgtu, ko tas nozīmē.

Nobeidzot skolu domāju, ko darīt tālāk. Vecāki man ļāva brīvu izvēli. Biju dzirdējis par tehnikumu. Esot Valsts un arī Pilsētas tehnikumi. Zinošākie zēni stāstīja, ka Valsts tehnikums esot labāks. Kad tur apskatījos, kādās specialitātēs  uzņem, tad, kaut ko sapratu tikai par divām: par kokapstrādi vai galdniecību un par auto mehāniku.

Pamatskolā, darbmācības stundās mēs apguvām galdnieku darbus. Pirmajā darbā vajadzēja uztaisīt saiviņu, bet pēdējā darbā soliņu. Soliņš iznāca gluži glīts un tas nokalpoja ilgus gadus. Pēdējos sava mūža gadus tas kalpoja par ķeblīti kūtī mūsu gotiņas Rozītes slaukšanai. Šos darbus mēs gājām strādāt uz galdnieka darbnīcu Brīvības ielā. Neizvēlējos galdniecības specialitāti lielo putekļu dēļ. Tādēļ devos uz automehāniķiem, jo šos vārdus pazinu. Mehānikas nodaļā vēl uzņēma Mašīnbūves tehnologu, vai varbūt nosaukums bija vēl nesaprotamāks, specialitātē, uz kuru gadu plūdumā es pāriešu. Bet iestājoties, man tāds tehnologa vārds bija pilnīgi svešs.

1944. gada jūnijā jeb maijā kārtoju iestājeksāmenus Rīgas Valsts tehnikumā. Ar drebošu sirdi devos uz eksāmenu. Vienīgais skolotājs, kuru es biju redzējis, bija Ivanovs, ar smailu, sirmu bārdiņu. Viņš moto sacensībās Mežaparkā pie finiša vicināja rūtaino karogu. Latviešu valodas eksāmenā rakstīju atstāstījumu un arī matemātika bija jākārto rakstiski. Pēc eksāmeniem atradu savu vārdu uz ziņojuma dēļa, ka esmu uzņemts. Urrā!  Bet drīz vācieši sāka strauji atkāpties un septembrī nekas neliecināja, ka varētu sākties mācības.

* * *

Pēdējā vācu varas mēnesī policija sāka arestēt no Salaspils nometnes atbrīvotos cilvēkus un paps sāka slēpties. Ilgāku laiku viņš nodzīvoja Carnikavā Lūcitantes vai Juronkuļa radinieces Ernas zemnieku saimniecībā. Viņas mājas atradās no dzelzceļa jūras pusē, vientuļā vietā, netālu no tagadējās dārzniecības. Frontei nākot tuvāk, paps izdomāja, ka visdrošāk būs, ja iekļausies tranšeju racēju komandā, par kuru policijai nebija teikšanas. Tā viņš pēdējās divas nedēļas raka grāvjus Rīgas apkārtnē. Mēs ar uztraukumu gaidījām kādas ziņas no viņa.

Liekas tas bija 37. gadā, kad Juronkulis mani paņēma līdz uz Ernas tantes saimniecību. No Vecāķu puses Carnikavā var nokļūt ar zirgu braucot pa smilšainiem meža ceļiem, kad reizēm ratu riteņi iegriežas smiltīs vai līdz ratu rumbai. 

12. oktobrī lielgabalu šāviņu trokšņi dārdēja ļoti skaļi. Domājām, ka šī nakts laikam būs izšķirošā. Kaimiņš ieteica izņemt logus, lai šaušanas laikā tie nesaplīstu. Tā arī izdarījām, bet paši aizgājām pie Juronkuļa, kurš savā kalniņā bija ieracis drošu pagrabu-patvertni. Rīta krēslā kāds paziņo, ka vācieši ir prom. Lienam ārā un ejam uz savu māju ielikt logus. Pēkšņi viens krievu zaldātiņš lec pa mūsu loga caurumu ārā un laižas prom. Neko pievākt nebija paspējis. Liekam logus atpakaļ un gaidām, kas nu būs tālāk.

Pēc divām dienām atgriežas paps. Pēdējā brīdī viņi no tranšeju rakšanas paspējuši aizmukt. Mājās nākot kādā noliktavā dabūjis Splitkenes firmas slēpes un ar tām žonglējis pāri Mīlgrāvja saspridzinātajam tiltam. Kad vēlāk es ieraudzīju sagrautā tilta sijas, brīnījos kā paps varējis tikt pāri, nesot slēpes un savu mantu nastiņu. Tā es dabūju manas pirmās slēpes, kas gan bija par lielu, bet tomēr ziemā es lepni ar tām gāju slēpot.

Kaut kā vajadzēja gādāt par iztikas līdzekļiem. Mamma piepelnījās ar frizēšanu. Viņa grieza matus, dzina bārdu gan Vecāķu zvejniekiem, gan krievu kareivjiem un virsniekiem. Kad mamma frizēja zaldātus, tad kāds no viņiem piedāvāja mammai uzsmēķēt. Mamma atteica: ”Ja ņe kurica!” Paps atkal uzšuva vienu otru uzvalku gan vecāķniekiem, gan mangaļsaliešiem. Uzšuva arī kādam krievu leitnantam, bet tas pazuda, laikam kādā kaujā būs kritis.

Karaspēka aizmugures daļām bija liels govju bars. Šo govju komandieris, staršina, teica, lai sievietes nākot izslaukt govis, jo viņi tās dzenot līdz tikai svaigas gaļas dēļ. Mamma un citas sievietes arī gāja slaukt. Govis tika turētas Ziedu ielā sērkociņu fabrikas inženiera pagalmā, kurš bija devies uz rietumiem.

Mamma katru dienu slauca govis un mēs centīgi dzērām pienu. Pēc kādām 10 dienām pie papa pienāk staršina un saka, ka piens esot diezgan dzerts, govis jādzen tālāk un lai puika nākot palīgā tās aizdzīt līdz Daugavai. Es vēl gulēju. Ātri uzrāvis kājās bikšeles, tāpat basām kājām (apmēram 23. oktobrī) gāju zaldātiem palīgā. Govis aizdzinām līdz Balgalvja mājām, kas atradās Mangaļsalā Daugavas krastā. Darbs padarīts, iešu mājās. „Стой!” Mani nelaiž mājās. Krieviski gan neko dižu nesaprotu. Tik daudz apjēdzu, ka jāpaliek pa nakti, jo man iedeva šineli, lai nesalst. Noskatījos kā kazahs ķēra aitu ar pātagu. Auklas brīvo galu viņš aptina ap pātagas kātu, izveidojās sprauga starp kātu un auklu. Šo cilpu uzmauca kaklā un ātri griežot kātu lopiņš tika iespīlēts. Vakariņās ēdināja ar jēra gaļas zupu un lieliem gaļas gabaliem. Naktī man ar zaldātiem vajadzēja sargāt nelaimīgos lopiņus. Nakts vidū atskan skaļš troksnis, manējie zaldāti noķēruši lopu zagli, arī zaldātu. Es gan šinelī ietinies pļavmalā mierīgi snaudu.

Otrā rītā govis piedzen pie krasta un sāk gaidīt laivas vai kuģīšus pārcelšanai. Baiļojos, ja pārcelsimies Daugavai, tad kas to lai zina, kur nokļūšu. Tikko aizeju tālāk no lopiem tā sauc mani atpakaļ. Labi, ka pārcelšanās kavējas. Pēkšņi ieraugu mammu. Viņa mani sameklēja un atbrīvoja no kalpošanas krievu armijai. Vēl joprojām nezinu kā tas viņai izdevās. Kā viņa varēja izskaidroties, ja vēl mūža beigās krievu valodu prata ārkārtīgi vāji.

 No šī piedzīvojuma atceros, cik silts bija 1944. gada rudens.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/