Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

10. turpinājums

Rudenī atsākās skolas gaitas. Mūsu skolas ēku pievāca Lielvācijas armija, lai mūsu un blakus skolā ierīkotu lazareti. Skumji, ka mūsu skolu, un arī meiteņu skolu, likvidēja un šo skolu beigušajiem nav salidojumi, kādus rīko citas skolas. Vizma Belševica gan raksta, ka meitskola patvērusies ēkas augšējos stāvos. Mācības vajadzēja turpināt Tallinas un Krišjāņa Barona ielu stūrī esošajā skolā. Laikam vāciešiem arvien vairāk telpas vajadzēja lazaretēm, tādēļ mūs visai drīz pārsūtīja uz citu skolu telpām. Mācījāmies Visvalža ielas skolā un arī skolā Stabu ielā pie Brīvības ielas. Parasti stundas notika pēcpusdienās.

 Vairs nevajadzēja mācīties ne angļu, ne krievu valodu, bet, protams, tagad dienas kārtībā ir vācu valoda. Skolā nesatikām mums simpātiskos skolotājus Kārli Ķīķeri un Jāni Kaķīti. Kur viņi palika, to nezinu. Pārrunājām dažādas versijas, kur viņi varētu būt, bet neko neuzzinājām. Varbūt izvesti. Par 41. gada izvešanām neko nebiju dzirdējis, jo no Vecāķiem neizveda nevienu. Arī Rīgā no Grīziņkalna apkārtnes nebija izvesto.

Zīmēt mācīja skolotājs Mauriņš, kurš mūs iedvesmoja darbam. Es pat viens pats, bez biedriem, aizbraucu līdz Daugavmalai un zīmēju Daugavas ainavu ar stipri dūmojošu kuģīti tās vidū. Mājās vēl piestrādāju un skolotājs darbu uzteica. Skolotājs mūs iepazīstināja ar Zeberiņa un Kronenberga darbiem, izskaidrojot viņu zīmēto grāmatu ilustrāciju tautiskumu. Man iepatikās arī Apsīša ilustrācijas 1001 nakts pasakās un Egila Hermanovska zīmējumu slaikās līnijas. Brīvības un Dzirnavu ielas stūrī, divstāvu koka mājā atradās Hermanovsku Mākslas salons, kur garām iedams šad tad iegriezos, lai aplūkotu viņa zīmētās atklātnītes. Reiz skolotājs Mauriņš aizveda visu klasi uz Mākslas muzeju. Pirmo reizi mūžā, kautrīgi acis nolaiduši, aplūkojām pie sienām izliktās pliko sieviešu gleznas, ko sauca par aktiem. Skolotājs mūs pieveda arī pie saviem grafikas darbiem, kur redzējām degošo Pēterbaznīcas torni, Vecrīgā iebraukušos tankus un citus kara skatus. Nākamajā gadā viņš vairs nemācīja. Varbūt iesaukts leģionā. Esmu pārlapojis tagadējo laiku enciklopēdijas, bet nekur viņa vārdu neesmu sastapis. Varbūt manā atmiņā viņa uzvārds sagrozījies. Bet varbūt tie bija viņa vienīgie publiskie darbi, bet tas laikam par maz, lai nonāktu mākslas vēsturē. 

Skolā mācību programmas saīsinātas līdz minimumam. Dažas dienas skolā notika tikai 2 stundas. Mūsu klases audzinātājs, kuru zemās pieres dēļ iesaucām par Pleksti, mācīja latviešu valodu, ģeogrāfiju un vēlāk arī zīmēšanu. Kaut gan ģeogrāfija man ļoti patika, tomēr pie viņa varēju saņemt tikai viduvējas atzīmes.

 Reiz latviešu valodas stundā viņš uzdod rakstīt domrakstu par tēmu: „Mani trūkumi uzvešanās ziņā” Tā, ka tas ir sacerējums, kas jāraksta klasē, tad es arī sarakstīju visādus manas uzvešanās trūkumus, kādus tik spēju izdomāt. Pēc dažām stundām mani izsauc no klases un aizved pie direktora. Plekste sūdzas direktoram, ka es ņirgājoties par viņu. Tā to nedrīkst atstāt. Šāds domraksts ir nekaunība un mani vajagot izslēgt no skolas. Man palika bail, jo es esmu apcietināta tēva dēls. No skolas neizslēdza. Bet par domrakstu ielika 2 un arī liecībā ceturkšņa atzīme bijā 2, kaut gan man bija arī diezgan daudz labas atzīmes, tā kā vidēji divnieks nekādi neiznāk.

Šajos okupācijas gados, laikam lai atslogotos no grūtās dzīves, cilvēki ļoti iecienīja kino. Filmas ar Mariku Reku, Hansu Mozeru, Teo Lingenu bija ļoti iecienītas. Pie biļešu kasēm stāvēja garas rindas. Plekste sūtīja lielākos zēnus pirkt viņam biļetes. Mazos nesūtīja, jo daudzas filmas bērni nedrīkstēja skatīties, bet garo zēnu vecumu bija grūti novērtēt. Puikas par šādu uzdevumu, protams, bija lustīgi.

Arī teātru izrādes cilvēki ļoti cienīja, stāvēja garās iepriekšpārdošanas rindās. Diezgan bieži gāju pēc biļetēm. Man bija grūti nostāvēt vairākas stundas Dailes teātra foajē, kājas un mugura to ļoti sajuta. Esmu piemirsis, bet liekas, ka biļetes pirku ne tikai pašiem, jo naudas jau nebija visai daudz, bet arī Karlsoniem un kaimiņiem. Atceros, ka reiz mums bija vietas balkona pēdējā rindā. Gaiss bija tik „biezs”, ka grūti elpot. Skatījāmies Mariju Stjuarti, kur aktieri mira viens pēc otra.

Neatceros, ka būtu stāvējis rindā pēc pārtikas produktiem, jo tos varēja dabūt tikai uz kartiņu kuponiem.

Atceros, ka stāvēju rindā grāmatu veikalā, Elizabetes un Tērbatas ielu stūrī, kur pārdeva jauniznākušās grāmatas. Tai skaitā Ivandes Kaijas kopotos rakstus un Anšlava Eglīša „Par purna tiesu”, Servantesa „Paraugnoveles” un citas. Daudz jau tās nepirku. Vairāk izpildīju pasūtījumus. Man saglabājies tikai 1944. gada sporta kalendārs, bet lielais „ Kapteiņa Granta bērnu” sējums, ko septiņdesmitajos gados iedevu iesiešanai, tur pazuda bez pēdām.

   Visvalža un Kurbada (tagad Birznieka Upīša) ielu stūrī atradās Jesena grāmatu veikaliņš. Tikko man gadījās lieki feniņi devos veikaliņā. Pirku divdesmito, trīsdesmito gadu „Jaunības teku”, brīnišķīga bērnu žurnāla, atsevišķus, saglabājušos žurnālus. Regulāri iegriezos arī grāmatu antikvariātā Avotu ielā, netālu no Stabu ielas. Tur varēju dabūt lētas grāmatiņas, kas izdotas sākot no 1913 gadiem līdz divdesmito gadu beigām. Pirku plānas brošūriņas, pat vecajā drukā, par visuma uzbūvi, par rakstības izveidošanos, par dažādām dabas parādībām. Jāsaka gan, ka ne visas tās izlasīju. Bet Jaunības tekas gan izlasīju no vāka līdz vākam. Grāmatu antikvariātus apmeklēju līdz pat 1945. gada pavasarim, kad privātos veikaliņus slēdza. Tehnikumā saņemot stipendiju un vēlāk strādājot regulāri iegriezos grāmatveikalā un šad tad nopirku pa labai grāmatai. Tās nemaksāja dārgi. Tieksme pēc grāmatām man no papa attieksmes pret tām. Viņš tās cienīja, neļāva pavirši apieties ar tām. Laika plūdumā grāmatas sakrājušās visai daudz. Liela daļa no tām ir izlasīta, bet reti kāda lasīta divreiz. Tās plauktos guļ bez kustības, bet man sniedz garīgumu vien ar savu esību.

1941. gada ziema atnāca ar milzīgu aukstumu. Jau manā dzimšanas dienā termometrs rādīja vairāk kā 10 grādus zem nulles. Tajā dienā gājām caur Ziedoņdārzu, sniegs čīkstēja zem kājām. Malkas apkurei bija ļoti maz, tādēļ siltu turējām tikai mazo istabiņu, bet pārējās telpās turējās gandrīz tāds pats aukstums kā ārā. Nepārtraukti vajadzēja cīnīties ar ūdensvada atkausēšanu. Sildījām caurules ar karsta ūdens aplietām lupatām, gan caurules tieši karsējot ar prīmusa liesmu.

Arī skolā valdīja aukstums. Klasēs sēdējām ar ausainēm galvās. Skolas solos esošajos tintes trauciņos tinte sasala. Tādēļ izpalika rakstu darbi. 

Pēc saules rieta vajadzēja ievērot pilnīgu aptumšošanu. Pa logu spraugām uz ielas nedrīkstēja izspraukties ne mazākais gaismas stariņš. Par šī noteikuma neievērošanu draudēja bargs sods. Lai uz ielām nesaskrietos, tad nēsājām, pie krūtīm piespraustas, tumsā spīdošas, divlatu lieluma, ripiņas. Spīdējis esot baltais fosfors. Tas gan gaisā atrodoties uzliesmo. Droši vien ripiņa bija pārklāta ar kādu baltā fosfora sāli. Runāja, ka ripiņa esot indīga. Tomēr ripiņas uz ielām bija vienīgais gaismas avots.

Skolā draudzējos ar sola biedru Ziedoni. Viņš dzīvoja Purvciema ielā, kur šad tad ciemojos. Ar Ziedoni devāmies pētīt Hausmaņa purvu. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar staignām vietām, šūpojošiem ciņiem, akačiem un ūdens pilniem grāvjiem, sīkajām priedītēm un smaržīgajiem vaivariņiem, vardēm, ķirzaciņām un pat čūsku. Tā bija romantika, ko nevar līdz šim aizmirst. Tagad no šī purva nav ne vēsts. Piecdesmitajos-sešdesmitajos gados visu kūdru izraka un aizveda, bet tās vietā atveda no Ķīšezera pie Aplokciema izsūknēto grunti. Vienā iznīcinātā purva daļā sacēla mājas, bet pārejā daļā izveidoja būvgružu un citu atkritumu izgāztuvi. Tur tagad blakus Augusta Deglava ielai  izveidojies augsts kalns.

Tajos laikos slēpes bija dārgs prieks. Tāda bija tikai dažiem zēniem. Ar Ziedoni sadabūjām finiera dēlīšus, piesējām tiem aukliņas un sniega kurpes gatavas. Aiz dzelzceļa, pie tagadējā Deglava ielas tilta ziemās sagāza no ielām novākto sniegu, izveidojot augstus sniega kalnus. Šajos kalnos tad arī izmēģinājām savas kurpes, bet nekas izcils tomēr nesanāca.

Nezinu, kas reiz Ziedonim iekoda, kad viņš sāka mani visādi aizskart, līdz to vairs nevarēju paciest. Lai noskaidrotu taisnību, vajadzēja izkauties. Tajā ziemā mācījāmies Stabu ielā, kur vēlāk Padomju laikos atradās Lietišķās mākslas vidusskola. Pieteicās sekundanti un pēc stundām, ejot uz mājām, meklējām piemērotu vietu duelim. Ieejam kādā vārtu rūmē, sāksim duelēties, jau pirmie roku vēzieni, kad uzrodas kādi vīri un mūs aizdzen. Meklējam citu vietu. Arī no šejienes mūs patriec. Beidzot vienā vārtu ejā sākam savu kautiņu. Tā, ka bija ziema, tad ātri satumsa. Mēs strauji vicinām dūres un tās noskan pa ausainajām ādas cepurēm. Sekundanti tumsas dēļ iesaka divkauju pārtraukt un turpināt rīt. Bet laikam abi nebijām no kaušļu sugas un cīņas turpinājums nesekoja, bet arī draudzība diez ko neatjaunojās.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/