Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

9. turpinājums

Arī 1940. gadā paps daudz strādāja un man kā desmitgadīgam atļāva vienam aizbraukt uz Vecāķiem un kādu laiku padzīvot pie Juronkuļa. Dzīvoju jautri Remberta un Vilmas kompānijā, līdz kādu dienu Juronkulis saka, ka Ulmanis kritīšot un Rīgā notiekot trakas lietas. Lai es labāk braucu atpakaļ pie vecākiem.

17. jūnija pēcpusdienā ar papu ejam uz stacijas laukumu. Tur stāv krievu tanki, staigā policisti. Paps mēģina sarunāties ar tankistu, parādīt savas krievu valodas zināšanas. Policists uzmanīgi mūs vēro, man paliek bail un es papu raustu aiz rokas. Mājās klausoties radio, paps ieminās, ka nu gan vislabāk būtu jāskan dziesmai „Lai līgo lepnā dziesma, tev brīvā Latvija.” Jo nu būsim patiešām brīvi. 

Ļoti iespaidīga manās acīs izskatījās 21. maija demonstrācija, kad Matīsa ielu visā garumā piepildīja cilvēki.

Jāņus nosvinējām Mangaļsalā pie Latvijas karavīriem. Viņiem varbūt svētki bija skumjāki, bet mums bērniem tie bija jautri, ar dauzīšanos pie ugunskuriem un dalību rotaļās.

Atmiņā vēl palikusi Aviācijas diena, kad es ar Lienes ielā dzīvojošā ebreju podnieka dēlu devāmies uz Uzvaras laukumu vai Spilves pļavām, vairs neatceros, tieši kur. Vai vecāki arī bija, to gan neatceros. Mūs aizrāva daudzo lidmašīnu lidojumi un izpletņu lecēju lidināšanās debesīs.

Skolā bija dažas pārmaiņas. Ticības mācība un rīta lūgšana vairs nebija. Skolniekiem vajadzēja piedalīties sociālistiskajā sacensībā. Ko tas nozīmē, to nesapratām, bet katram lika uzrakstīt saistības, ar kādām sekmēm mācīsies un ar kuru klases biedru vēlas sacensties sekmībā un uzvedībā. Līdz šim sacentos ar savu blakus sēdētāju Andri Šulcu diktātu sīkrakstīšanā. Tagad pavisam cits vēriens. Neatceros gan, vai kādi rezultāti tika vērtēti. Skolā ieradās pionieru vadītājs, jauns puisis. Viņš vadīja visai interesantas nodarbības. Mūs aizrāva sienas avīzes veidošana. Varējām izvērsties karikatūru zīmēšanā un rakstiņu sacerēšanā par nevīžīgajiem vai paslinkajiem draugiem.

Mani ļoti saistīja jūra, kā jau puiku no jūrmalas ciema Vecāķiem. Salasījos daudz grāmatas par šo tēmu. It sevišķi aizrāva no angļu valodas tulkotais „Jaunais tvaikoņa virsnieks.” Gāju nodarboties Pionieru pils Jūrniecības pulciņā. Pulciņam telpas ierādīja Svētā Gara torņa augšējā stāvā. Mācījāmies apieties ar kompasa rozi. Apguvām Morzes un karodziņu signālus.

Iepriekšējā mācību gadā sākām apgūt angļu valodu. Šajā gadā tādu nevajadzēja, tādēļ apguvām krievu valodu. Mani ļoti pārsteidza krievu burti, it sevišķi apgrieztais R un cietā un mīkstā zīme.  No krievu valodā mācītā atceros pat veselu pantiņu, kaut gan pēc viena gada mācīšanās iestājās ilgstošs krievu valodas lietošanas pārtraukums:

Прошла зима, уж нам она

Наскучила немало.

Как рады мы, опять весна

Веселая настала!

Mūsu iemīļotais skolotājs Kārlis Ķīķeris tāpat kā pērn mācīja latviešu valodu un ģeogrāfiju.

Krievu karaspēks visos parkos uz lieliem palagiem rādīja kinofilmas. Kaut gan valodu nesapratām, aizrautīgi skatījām filmas par Maksimu, Čapājevu, Ļeņinu. Arī Maiga, strādādama Palladiumā par vietu ierādītāju, bez maksas mani ieveda kinoteātrī, kur noskatījos brīnišķīgo pasaku filmu „Vasiļisa Daiļā”.  

Brālēns Harijs ar māsīcu Agritu un, protams, vecākiem, dzīvoja Čiekurkalnā. Gājām turienes kāpās (kur gan tās palikušas?) skatīties krievu zaldātus. Viņiem tur bija tāda kā nometne. Mūs izbrīnīja viņu pāri biksēm izlaistie krekli un, nevarējām saprast, kādēļ visi zaldāti tik vienādi smaržo vai varbūt jāsaka: ož! Mums likās, ka viņi zābakus zieduši ar kaut kādu trānu vai bērzu darvu un šī smaka pārņēma visus. Varbūt pat suns šajā vienādi smakojošā pūlī nesadzītu pēdas. Maršējot pa ielām savās gaitās viņi rāva vaļā skanīgas dziesmas kā: „Если завтра война” vai „Москва моя”. Mani pārsteidza spalgie svilpieni dziesmu taktī. Neparasti izskatījās zaldātu dejošana uz Grīziņkalna estrādes. Dejo tikai vieni paši zaldāti un pie tam visu laiku dejā pietupstas. Tas bija kaut kas neredzēts.

Vēl krievu zaldātiņus pētīju, kad viņi brauca uz Dušu pirti mazgāties. Viņi izkāpuši no kravas mašīnām aizņēma Krāsotāju ielu tieši pret mūsu logiem. Gaidīdami savu kārtu ieiešanai pirtī un kavēdami sev laiku, visi pīpēja kaut ko nelabi odošu. Paps teica, ka tā ir mahorka, ko uzbēra uz avīzes strēmelītes un satina rullītī. Pārsteidza arī kantainās kravas automašīnas, ar kurām viņus atveda uz pirti. Rīgā tik kantainas nebija. Pie mums brauca ar Fordiem, Ševroletiem, ar Busing Nag autobusiem. 1939. gadā uz Rīgas autobusu satiksmes līnijām izlaida tikko nopirktos Busingus. Katrs šoferis nēsāja ādas jaku un cepuri un viņiem bija izsniegti precīzas gaitas kabatas pulksteņi. Ar šādu  12. maršruta autobusu braucām uz Vecāķiem. Kad vajadzēja izkāpt, pasažieris nospieda pogu un pie šofera kabīnes iedegās sarkans plafons, lai visi zinātu, ka autobuss pieturā apstāsies. Maršruta gala punkts pie Lašu ielas ( tagad Vēlavu iela), tā tad ap to vietu, kur vēl tagad izkāpjam. Daži autobusi brauca arī uz Mangaļsalu pa bruģēto Mangaļsalas ielu, lai daļēji arī karavīriem nodrošinātu satiksmi ar pārējo pasauli. Tikko deviņdesmitajos gados mainījās varas, tā mangaļsalieši ar lauznīšiem no ielas, pāris simts metru garumā izcēla vienu bruģakmeni pēc otra. Ielu tagad var izbraukt tikai ar apvidus mašīnām.

       Bet tad sākās karš...  

Pirmās gaisa trauksmes. Zenītartilērijas šāvieni. Rindas pie veikaliem. Paps smagā formā saslima ar plaušu karsoni un mani aizsūtīja pie Juronkuļa, jo likās, ka Vecāķi būs klusāka vieta. Bet fronte tuvojās ļoti strauji. Cauri Vecāķiem, gar mūsu mājām, vilkās pārguruši, noputējuši sarkanarmieši, bez vadības, nezinot ceļu un nezinot uz kurieni jādodas.

Juronkulis izdomāja, ka, kamēr sarkanarmieši atkāpjas, mums būs drošāk, ja mēs patversimies tālāk no ceļa, jo to var apšaudīt vai sabumbot. Patvērumu atradām zviedru konsulāta ēkā Ipalas ielā. Katrs ierausāmies mīkstajos, melnas ādas klubkrēslos un pārlaidām nakti. Otrā dienā krievi vairs nebija, bet vācieši arī vēl nebija. Pirmie vācu motociklisti ieradās pēc pāris dienām. Viņi iebrauc Juronkuļa pagalmā un dod bērniem konfektes. Es negribēju ņemt, bet Līstante mani mudina: „Ja sit, tad bēdz, ja dod, tad ņem!”

Tedija skaistā sieva Vallija strādāja par pārdevēju Boruka mājas veikalā. Vācieši veikalu apmeklēja bieži un cītīgi iepirkās, it sevišķi iecienītas bija ziepes. Tās viņi pirka pakām. Vallija viņus apkalpoja sevišķi laipni.

 Vēlāk veikalos parādījās, Vācijā ražotās „brīnuma” ziepes. Man liekas, ka tās varēja nopirkt bez kartiņām. Ar šīm ziepēm ļoti labi varēja mazgāties upē, jo tās peldēja pa ūdens virsmu.

Par mammu un papu neko nezinājām. Vēlāk, kad beidzot nokļuvām kopā, tad uzzināju, ka papam bijusi ļoti augsta temperatūra, virs 40 grādiem. Ja nebūtu bijis tik slims, tad droši vien būtu evakuējušies. Kā tad viss būtu pagriezies, kas to lai zina. Zvaigžņu ielā dzīvoja mūsu paziņas, vīrs ar sievu, kuri evakuējās, bet pēc kara vairs nav redzēti. No viņiem kā piemiņa palikusi grāmata: ”Meža zosu sauciens”. Evakuējās arī kreisi noskaņotais kurpnieks Konrāds, no Artilērijas ielas, ar kuru tēvs nedaudz sagājās. Viņam bija meita Taiga un dēls, ar kuru 40. gadā viņu pagalmā spēlējām telefonus, savienojot divas sērkociņu kastītes ar diegu vai tievu aukliņu. Ja viens runāja kārbiņā, tad otrs piespiežot ausi savai kārbiņai un nostiepjot diegu, varēja dzirdēt, ko runā, pat no visai prāva attāluma. Pēc kara kurpnieks atgriezās. Staigāja ādas mētelī, laikam bija kādā lielākā amatā. Bet ar tēvu, liekas, nekādas attiecības neatjaunojās. Vienīgi zinājām, ka viņa meita evakuācijā tikusi izvarota. Vairāk neko nezinu.

Labi, ka vecāki tūlīt pēc vāciešu ienākšanas atbrauca uz Vecāķiem, jo pirmajās dienās papu nāca meklēt, lai saņemtu ciet. Pirmajās dienās daudz nekrāmējās, šāva nost itin ātri.

Ar mammu gan aizbraucām uz Krāsotāju ielas dzīvokli, lai likvidētu nevēlamas grāmatas. Visbīstamākā bija „Brūnā grāmata” par Hitlera puišu izdarītajām žīdu vajāšanām. ( Vārds „ebrejs” parādījās tikai pirms gada. Vismaz es 11 gadīgs puika to nebiju dzirdējis.). Likvidējām arī Gorkija „Manas universitātes ”un vēl citas pēc mūsu domām vāciešiem nepatīkamas grāmatas. Mēs tās vienkārši sametām atejas caurumā. Man kā pionierim bija glīta kaklauta sprādze. To apraku Vecāķos zem Cukuriņa ābeles. Bet šie piesardzības soļi bija lieki, jo neviens dzīvokļus nepārmeklēja.

Pēc kādām 3 nedēļām papu sameklē kaimiņu mājas saimnieks –

 Policists. Viņš Juronkuļa istabā pratina papu. Esmu turpat blakus un jūtu, ka nebūs labi. Raudu skaļā balsī, asaras līst aumaļām, bet tas nelīdz. Viņš papu aizved. Ar mazo Irēnīti paliekam mammas aprūpē. Lai mēs varētu iztikt, mamma meklē darbu un to atrod pie kāda drēbnieka Lāčplēša un Avotu ielu stūrī. Brīvdienās mamma brauca uz Vecāķiem piepelnīties, vai nu zvejniekiem apgriezt matus vai palīdzēt zvejnieku sievām tīklus taisīt, tas ir, no tīkliem izlasīt ieķērušās zivis un sakārtojot tīklus. Savu reņģu devu vai piena litru mamma vienmēr nopelnīja. Atceros, ka mamma reiz dabūja lielu kvantumu kazragus. Izrādījās, ka no tiem var izdabūt labu eļļu. Mans uzdevums vāķēt māšeli. Pirms iešanas uz skolu aizvedu viņu pie Minnas tantes Matīsa ielā un pēc skolas atkal vedu mājās.

No laukiem produktus ievest bija aizliegts. Policisti jeb šucmaņi pārbaudīja iebraucēju pauniņas. Kāds pazīstams skārdnieks uztaisīja, somā ieliekamu plakanu piena kannu, apmēram trīs litru tilpumā un mamma ar to, vai no Vecāķiem vai citurienes mums veda pienu. Mammas pauna nekad netika kontrolēta. Varbūt tās kontroles notika reti, galvenokārt spekulantu ķeršanai.  

Te kādā vakarā pie durvīm klauvē. Kāds cilvēks iedod zīmīti no papus. Zīmīte esot izmesta no mašīnas, ar ko viņi vesti darbā. Otrā rītā mamma devās papu satikt un iedot viņam kādus produktus. Pēc tam regulāri saņēmām zīmītes, vai nu tieši vai ar Minnas tantes starpniecību. No sākuma paps bija cietumā, bet vēlāk viņu aizveda uz Salaspils nometni. Gan no cietuma, gan Salaspils apcietinātos veda darbos, kur viņus apsargāja šucmaņi. Mamma gāja ar papu tikties. Daļa no šucmaņiem bija cilvēcīgi un ļāva kādu brīdi tikties un parunāties. Reiz mamma paņēma mani līdz uz Salaspili. Man gan bija bailes no šucmaņiem. Izkāpām no vilciena un gājām uz purvu. Mamma no iepriekšējām reizēm zināja, kur jāiet. Purvā satiktais šucmanis, pateica, ka šodien viņi purvā nestrādā. Tā no manas tikšanās ar papu nekas nesanāca un viņu ieraudzīju tikai 1943. gadā, kad papu atbrīvoja.

1941. gada rudenī mūsu mājas pagalmā Krāsotāju ielā iebrauc pajūgs. Atbraucis Fricis, papa draugs un varbūt dienesta biedrs, no Baldones. Viņš no ratiem izceļ kartupeļu maisu, kas mums tiešām bija vajadzīgs. Tika norunāts, ka vasarā iešu pie viņa ganos.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/