Akmens, uz kā jūs stāvat, – jūsu,
Katra puķe, ko jūs redzat, – jūsu,
Koki, zāle, visa zeme – jūsu,
Debess augšā, telpa apkārt – jūsu
Tā kā acis, plecs un cietā plauksta,
Sūrsme, ko jūs savās sirdīs jūtat. (...)
Kāda milzīga gaismas strēle,
Mūžos vaļā pus parauts logs!
Tie ir latvieši, – čukst visu mēles.
Telpā izplaukst jauns, mirdzošs koks.
Tie ir strēlnieki, kuru vairs nava
Un kuru nebūs otrreiz vairs.
Tikai viņu mūžīgā slava
Tautu sargās kā karogs kairs.
Vai es brīnumu dzīvē redzu,
Vai par brīnumu dzīve kļūst:
Mostas tauta un paceļ plecu,
Un no elpas celts zobens lūst.
Savu roku pār plecu es laižu:
Balta ziema, un vakars ir vēls,
Tikai tālēs mirdz strēlnieku gaišums,
Velti mākoņi pūlas to aizšūt:
Aukai līdzīgi zvēro šis kvēls.
Aleksandrs Čaks
MŪŽĪBAS SKARTIE
/fragments/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru