Teātris tevī...
Sākas ar domu par teātri, izrādi...
Ar izlasītu grāmatu, lugu...
Ar piedzīvoto, redzēto, dzirdēto, izjusto, izraudāto un izsmieto...
Sākas ar manu gribu... To, ko es gribu – es varu... Vai es to gribu?
Ar afišu, plakātu, reklāmu...
Ar ieteikumu, kritiku, vienaldzību...
Sākas ar biļetīti /ieejas karti/...
Ar sapni par izrādi...
Ar kājslauķi, durvju rokturi un drēbju pakaramo...
Ar garderobistes smaidu...
Ar svētku drēbēm un kairinošām smaržām...
Ar satraukumu sirdī un priekškara alkām...
Ar blakussēdētāju...
Ar dziestošu gaismu...
Ar priekškara atvēršanos...
Ar pārsteigumu...
Ar ilgām – pēc kaut kā cēla... nezināma...
Ar maza bērna brīnumu acīs...
* * *
Laucinieks, iebraucis Rīgā, noskatījies operas izrādi un mājās vaicāts –
Kā tad patika – atbildējis: – Tā jau nekas, tikai es nesaprotu – kāpēc
To, ko var pateikt ar vārdiem, ir jādzied? /Iz 1933./34.g. veciem rakstiem/
* * *
Pēteris Pētersons mēģinājuma laikā sāk runāt par teātra mūzikas komponistiem: – Kas nu tagad par komponistiem! Imantam Kalniņam toreiz visa „Motocikla” mūzika bija uzrakstīta uz divām papirosu kārbiņām. Teātris trīs mēnešus cīnījās, kamēr tās dabūja rokā!
Mūziķi ierakstā veselas divas stundas no tām spēlēja!
/Pierakstījis - Juris Strenga/
* * *
Ja TU esi izvēlējies dzīvi uz skatuves, kaut tikai – tās tuvumā...
Tu esi izvēlējies izcili ekstrēmu dzīves veidu / pielīdzināms ekstrēmam sporta veidam/...
/Turpinājums sekos/
