19.05
Pēc bagātīgām brokastīm un līdz sadotām maizītēm pārceļamies uz Ņudžersiju. Ceļš ir agrs, zaļš un nedaudz smidzinošs, tajā īpaši izceļas košais pavasara zaļums, te laiks ir agrāks un nedaudz latviskāks.
Košajā, smaragda krāsas ceļmalā starp mūsu un milzīgu pretimbraucošo kravas furgonu uz ceļa cēli, ar augstu paceltu galvu iznāk liela meža zoss, aiz tās – kādi seši vai septiņi mazi, pelēki un pūkaini cālīši, aiz viņiem otrs ģimenes lielais… Tik neviens no viņiem neņem vērā milzīgo, tuvojošos kravas mašīnu… un sadursme ir neizbēgama…
Ceļš ir divvirzienu, un katrā tikai pa vienai joslai… Žēl šīs trauslās pasaules dzīvībiņas… mēs pabraucam ceļa gājējiem garām… un nezin kāpēc atskatos pa mašīnas aizmugurējo logu… vai tāpēc, lai ieraudzītu... ka no mazajiem ceļa gājējiem nekas vairs nebūs redzams…
Pāri Latvijas un Amerikas karogiem uz Tojotas palodzes es ieraugu brīnumu… milzīgais, sarkanais furgons strauji iegriež mūsu, tātad, pretējā, neatļautajā joslā. Mašīna sašūpojas uz visām pusēm…
Es jūtu cauri ķermenim izskrienam skudriņas… un mazie, arī šīs dzīves līdzgaitnieki, kuri uz šosejas tik nedaudz sastomījušies, – turpina savu dzīvības ceļu…
Kliegt gribas aiz prieka par redzēto, par cilvēka dzīvības izvēli. Un man jau ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir šis Cilvēks, kādas tautības, kurai partijai vai minoritātei piederošs…
Man bija jāatskatās, lai redzētu Cilvēku.
Centīšos to saglabāt sevī un neaizmirst.
Ir tik labi būt cilvēkam!
Līst. Tikai novakare atnāk ar sauli.
Mūsu pirmā sastapšanās ar jauno saimnieci ir vairāk kā dīvaina un visnotaļ neizprotama… Jācer, tas pāries…
Nepāriet…
Jāiet gulēt, bet tik un tā – šī diena bija ļoti bagāta.
/Turpinājums sekos/
