Stāvā, liepām apaugušā
Lielupes krastā, kādu pāris kilometru gājumā no
Mežotnes pils, zem kuplas un jau labi vecas
Mežābeles kāds pirms gadiem piecdesmit vai
Senāk iekārtojis ērtu
Soliņu.

Nu jau tas ir apsūnojis un pus sabrucis, bet tieši uz
Tāda man gribas apsēsties un raudzīties rāmajā
Lielupes plūdumā.
Un te, šinī bezgala skaistajā vietā,
Vīngliemežu mīlas pāru un visu
Ziedu laikā gribas pateikt sev tā, lai es pats
Ticētu tam, ko gribu sacīt
Visiem!

Es
Ticu šim brīnumam, kuru saucam par
Dzīvi!

Es
Ticu šim brīnumam, kuru saucam par
Cilvēciskām attiecībām starp visu
Dzīvo!

Es
Ticu šim brīnumam –
Dieva un
Cilvēka attiecībām, kuru vienā vārdā saucam par
Mīlestību!

#

Putns raudzījās pa atvērto
logu istabā, tad
viņš nolaidās man uz
pleca un klusi teica:
es vakar tevi redzēju
sapnī – arī tev bija
spārni!


/Livars/

/Turpinājums sekos/