Krusts, viens no izplatītākajiem un senākajiem simboliem.
Tāpat kā kvadrāta, arī krusta simboliskā nozīme saistīta ar skaitli –
četri (krusta četri gali). Krusts simbolizē četrus galvenos virzienus.
Tā kā Ķīnā ņēma vērā arī viduspunktu, krusts bija saistībā ar skaitļiem pieci un (desmit). Ja uzmanību pievērš krusta atzariem, tas uzlūkojams kā divu pretēju valstību, pirmām kārtām debesu un zemes, vai arī laika un telpas caurvijas simbols. Krustveida izkārtojumam bieži vien ir nozīmīga loma sakrālo celtņu un arī veselu pilsētu arhitektūrā. Piemēram, grieķu krusts ir daudzu Bizantijas un Sīrijas dievnamu plānojuma pamatā, savukārt latīņu krusts raksturīgs romāņu un gotisko baznīcu plānojumam. Krusts izprotams arī kā krustceļu zīme, kā vieta, kur satiekas dzīvības un nāves takas. Dažas Āfrikas ciltis krustu uztver tieši šajā nozīmē (vēl cita nozīme – krusts kā visu kosmosa, t.i., gan cilvēkus, gan garus, ietverošs simbols). Āzijā krusta vertikālā ass ir aktīvo, debesu spēku, t.i., vīrišķā principa, simbols, kurpretim horizontālā ass atbilst pavisam pasīvajiem ūdens spēkiem, t.i., sievišķajiem principam. Krusta divas asis simbolizē pavasara un rudens ekvinokcijas un ziemas un vasaras saulgriežus.
Aplī ievilkts krusts parādās kā vidutājs starp kvadrātu un apli un līdz ar to simboliski pasvītro debesu un zemes savienošanos. Šāds krusts ir viduspunkta, aktīvo un pasīvo spēku līdzsvara un cilvēka pilnības simbols. Ja riņķī ievilkta krusta četrus atzarus aplūko kā spieķus, veidojas ritenis, saules simbols, kas sastopams ne tikai aziātu tautu, bet arī seno ģermāņu cilšu simboliskajos priekšstatos (krusts bez apļa dažkārt ir arī saules simbols, piemēram, asīriešiem). Arī svastika, kas sākotnēji sastopama Āzijā un vēlāk ģermāņu ciltīm, ir uguns un saules simbols.
