Livars - Ko Tu gribētu šovakar piedāvāt mana Emuāra lasītājiem?
Jānis - Dzīvi, iespējas, sapņus un iekšēju mieru.
Livars - Tad sāksim ar Dzīvi...
Jānis - Re, sniegs vairs nesnieg, un smaids ir platāks...
Mana dzīve ir atkarīga no sīkumiem, kas veido uztveri un pašsajūtu
Livars - Un kas ir iespējas?...
Jānis - Iespējas ir visiem, iespējas ir kā vārtiņi uz sapņiem... Tik ne vienmēr šie vārtiņi ir uzreiz pamanāmi, un ne vienmēr viņi ir uzreiz atverami... Biežāk ir jāmeklē atslēga,
ir jābūt kustībā. Nedrīkst apstāties... Līdz pamani, ka viss pamazam nokārtojas,
nevis nejauši, bet likumsakarīgi. Es vēlos palīdzēt cilvēkiem saskatīt
šos "vārtiņus" un arī palīdzēt atrast atslēgas...
Livars - Vai tu viņus jau redzi? Vai tev jau ir atslēdziņa rokās?...
Jānis - Nē, Livar! Es neredzu... Es to reizēm jūtu, es pamanu sīkumus, vismaz cenšos... arī atslēgas smaršu ne vienmēr var sajust...
Livars - Par sapņiem... Un tad - par iekšējo mieru...
Jānis - Tu esi Lidotājs, bet Es - Sapņotājs, Livar!
Es sapņoju katru nakti gan labu, gan sliktu. Bet kad esmu nomodā, tad sapņoju tikai labu un ko tālu, ko tādu - ko nevar uzreiz sasniegt.
Sapnis arī vienmēr ir kustībā...
Mans sapnis ir - būt laimīgam!
Es esmu laimīgs, iespējams...
Bet es to nevēlos atzīt, jo tad es būšu savu sapni sasniedzis un iestāsies pauze.
Livars - Tu vēl nepateici par: Iekšējo mieru...
Jānis – Jā... Iekšējais miers iestājas, kad tu jūti, ka esi uz pareizā ceļa un esi sācis lietas darīt pareizi. Tas noņem stresu un palīdz koncentrēties. Es vēlētos, lai mēs visi spētu atdalīt būtisko no nebūtiskā: Es arī vēlos to iemācīties...
Livars - Vai žurnālistika ir tava dzīve, tavs sapnis un sirdsmiers?
Jānis – Žurnālistika - tas ir dzīves aicinājums, ļaut cilvēkiem zināt patiesību, pavērt acis vaļā... Es šobrīd nerunāju par gļēvu sēdēšanu krūmos un... vakara ziņām,
es runāju par to, ka Mums, žurnālistiem ir jārūpējas par savu tautu.
Par to - lai mūs nevazātu aiz deguna, par to - lai mēs būtu vienlīdzīgi nevis kāds būtu vienlīdzīgāks par pārējiem...
Livars - Paldies Tev, Jāni!