Tam gribas pieskarties, mirkli paturēt sev, bet mirklis cauri rokām aiztek un nes dzīvību vai varbūt arī postu kādam…
Stāvam augstu kalnā uz tiltiņa starp divām, zaļām sūnām apaugušām klintīm un noraugāmies lejup ar troksni krītošajā brīnumā…
Tātad – arī tas man bija jāredz, arī par to man vajadzēs domāt un atcerēties. Mirklis dzen mirkli, un mēs braucam skatīt citus, katru tik īpašo un savdabīgo ūdenskritumu…