Laiks ir miglains, un brīžiem mēs atrodamies kādā zemāk lidojošā, smagām ūdens lāsēm piekrautā mākonī. Tālumā starp klinšainiem krastiem dūmakā aizlokās smagnējā upe. Un nezin kāpēc man liekas, ka tā izskatās Ķīnā…
Nevienam to nesaku, jo gribu kādu brīdi viens pats pabūt arī tur…
Bet mums vēl jābrauc... vēl augstāk... Oregonas un Amerikas debesīs… līdz baltam sniegam baltos mākoņos… Saule ir augstāk, aiz mākoņiem, un tur ir vēl baltāks – to zinu jau sen…
Mīļā, labā Sējas kundze mūs, visus izsalkušos un iespaidiem nokausētos, sagaida ar tik mājīgām vakariņām, ka taisni bail, vai vēl tā kādreiz būs…
Pēc tam mani atkal ved uz ,,manām mājām.” Un kā var kāds domāt, ka tik viegli ir iemigt…


. . .