... Velku atkal savu uzvalciņu, gludinu nedaudz no iespaidiem nogurušo seju un sāku vakara programmu...
Cita publika. Un arī manas izjūtas ir citas un daudz labākas. Zālē redzu vecos draugus – Rautenšildus, ir arī Vilis Vārsbergs ar savu kundzi. Manas frizieres Anitas draudzene Ieviņa ar lielu sārtu rožu klēpi, jā, klēpi... Saka skaistu pateicības runu...
Godīgi ? Tas ir aizkustinoši... tikai rozes nesmaržo, un tām nav dzelkšņu... tās ir Amerikas rozes...
Krists, šoreiz parasta cilvēka drēbēs, smaidīgs cienā ar tēju, kafijai jau par vēlu. Paldies Tev, Krist, pie Tevis ir jauki, laikam pats esi labs cilvēks un tava māja ir mājvieta.
Vēlā vakara stundā Baibas mašīnā braucu uz viņas privātmāju.
Īsas vakariņas... parunāt vairs nevaru... tāpēc pie manis atnāk Čikāgas miedziņš, pie tam – salds.

/Turpinājums sekos/

. . .